Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā mēs bērnībā mācījāmies svešvalodu. Te sēžam stundā, lasām mācību grāmatu – vajag pateikt to un to, te rakstām uz tāfeles, un skolotājs pārbauda, vai tā ir vai nē, bet mēs izejam no klases – un tur palika angļu/vācu valoda. , ārpus durvīm. Vai arī mācību grāmata portfelī, kuru nav skaidrs, kā pielietot dzīvē – izņemot, lai notriektu kaitinošo klasesbiedru.
Arī ar meditāciju. Mūsdienās tas bieži paliek kaut kas tāds, kas tiek “izdalīts” aiz slēgtām durvīm. Iegājām “klasē”, visi apsēdās pie sava rakstāmgalda (vai solā), klausāmies skolotāju, kurš saka “kā jābūt”, cenšamies, iekšēji vērtējam sevi – izdevās/neizdevās. trenējies un, izejot no meditācijas zāles, atstājam praksi tur, aiz durvīm. Ejam uz pieturu vai metro, dusmojamies uz pūli pie ieejas, baidāmies no tiem, kurus palaidām garām no priekšnieka, atceramies, kas veikalā jāpērk, nervozējam nesamaksāto rēķinu dēļ. Treniņiem lauks ir neaparts. Bet mēs viņu atstājām TUR, ar paklājiem un spilveniem, aroma nūjām un skolotāju lotosa pozā. Un šeit mums atkal kā Sīzifam šis smagais akmens jāceļ stāvā kalnā. Šo tēlu, šo modeli no “zāles” nez kāpēc nav iespējams “uzspiest” ikdienas kņadai.
Meditācija darbībā
Kad es devos uz jogu, beidzot ar šavasanu, viena sajūta mani nepameta. Šeit mēs guļam un atpūšamies, vērojam sajūtas, un burtiski pēc piecpadsmit minūtēm ģērbtuvē prātu jau sagrābj daži uzdevumi, risinājuma meklējumi (ko pagatavot vakariņās, ir laiks paņemt pasūtījumu, pabeigt darbu). Un šis vilnis aizved jūs uz nepareizo vietu, kur jūs tiecaties, nodarbojoties ar jogu un meditāciju.
Kāpēc izrādās, ka “mušas ir atsevišķi, un kotletes (aunazirņi!) atsevišķi”? Ir tāds izteiciens, ka, ja tu nevari apzināti izdzert tasi tējas, tu nevarēsi dzīvot apzināti. Kā es varu pārliecināties, ka katra mana “tējas krūze” vai, citiem vārdiem sakot, jebkura ikdienas rutīnas darbība, notiek apziņas stāvoklī? Nolēmu praktizēt, dzīvojot ikdienas situācijās, piemēram, mācoties. Visgrūtāk praktizēt ir tad, kad šķiet, ka situācija izkrīt no tavas kontroles un parādās bailes, stress, uzmanības zudums. Šajā stāvoklī visgrūtākais ir nevis mēģināt kontrolēt prātu, bet gan praktizēt šo stāvokļu ievērošanu un pieņemšanu.
Man viena no šādām situācijām bija mācīšanās braukt. Bailes no ceļa, bailes vadīt automašīnu, kas ir potenciāli bīstama, bailes kļūdīties. Apmācības laikā es gāju cauri šādiem posmiem – no mēģinājuma noliegt savas jūtas, būt drosmīgam (“Es nebaidos, es esmu drosmīgs, es nebaidos”) – līdz galu galā šīs pieredzes pieņemšanai. Novērošana un fiksēšana, bet ne noliegšana un nosodīšana. “Jā, tagad ir bailes, nez, cik ilgi tās būs? Vai vēl ir? Jau kļuvis mazāks. Tagad esmu mierīgāks." Tikai pieņemšanas stāvoklī izrādījās, ka nokārtoja visus eksāmenus. Protams, ne uzreiz. Pirmo posmu neizturēju spēcīgākā sajūsmas dēļ, tas ir, pieķeršanās rezultātam, cita scenārija noraidīšana, bailes no Ego (Ego baidās tikt iznīcināts, zaudēt). Veicot iekšējo darbu, soli pa solim iemācījos atbrīvoties no nozīmes, rezultāta svarīguma.
Viņa vienkārši pieņēma attīstības iespējas iepriekš, neveidoja cerības un nebrauca ar tām. Atbrīvojoties no domas par “vēlāk” (vai es izturēšu vai ne?), es koncentrējos uz “tagad” (ko es daru tagad?). Pārvietojot fokusu – te eju, kā un kur eju – bailes par iespējamu negatīvu scenāriju pamazām sāka zust. Tā nu absolūti atslābinātā, bet ar visvērīgāko stāvokli pēc kāda laika nokārtoju eksāmenu. Tā bija brīnišķīga prakse: es iemācījos būt šeit un tagad, būt mirklī un dzīvot tajā apzināti, pievēršot uzmanību notiekošajam, bet neiesaistot Ego. Godīgi sakot, šī pieeja apzinātības praksei (proti, darbībā) man deva daudz vairāk nekā visas šavasanas, ar kurām es biju kopā un kurā es biju.
Šādu meditāciju redzu kā efektīvāku par pielietošanas praksēm (apps), kolektīvām meditācijām zālē pēc darba dienas. Tas ir viens no meditācijas kursu mērķiem – iemācīties šo stāvokli pārnest dzīvē. Lai ko jūs darītu, ko jūs darītu, pajautājiet sev, ko es tagad jūtos (noguris, aizkaitināts, apmierināts), kādas ir manas sajūtas, kur es esmu.
Turpinu vingrināties tālāk, taču novēroju, ka spēcīgāko efektu gūstu tad, kad praktizējos neparastās, jaunās situācijās, kur potenciāli var piedzīvot baiļu sajūtu, kontroles pār situāciju zaudēšanu. Tā nu, nodevis tiesības tālāk, devos mācīties peldēt.
Likās, ka viss sākās no jauna un viss mans “uzlabotais dzens” saistībā ar dažādām emocijām šķita iztvaikojis. Viss gāja pa apli: bailes no ūdens, dziļuma, nespēja kontrolēt ķermeni, bailes noslīkt. Šķiet, ka pieredze ir līdzīga, kā ar braukšanu, bet tomēr atšķirīga. Un tas mani arī nolaida līdz zemei – jā, te ir jauna dzīves situācija un te atkal viss no nulles. Nav iespējams, tāpat kā reizināšanas tabulu, vienreiz par visām reizēm “iemācīties” šo pieņemšanas stāvokli, uzmanību uz brīdi. Viss mainās, nekas nav pastāvīgs. “Atspēriens” un prakses situācijas dzīves laikā notiks atkal un atkal. Dažas sajūtas tiek aizstātas ar citām, tās var atgādināt jau bijušas, galvenais ir tās pamanīt.
Speciālistu komentāri
“Uzmanības prasme (dzīves klātbūtne) patiešām ir ļoti līdzīga svešvalodas vai citas sarežģītas disciplīnas apguvei. Tomēr ir vērts apzināties, ka ļoti daudzi cilvēki runā svešvalodā ar cieņu un līdz ar to arī apzinātības prasmi var apgūt. Pats drošākais jebkuras prasmes apgūšanā ir pamanīt mazākās jau veiktās darbības. Tas dos spēku un noskaņojumu turpināt.
Kāpēc jūs nevarat vienkārši pieņemt un kļūt par apzinātu cilvēku, kurš vienmēr ir harmonijā? Jo mēs apgūstam ļoti grūtu (un, manuprāt, arī pašu svarīgāko) prasmi savā dzīvē – dzīvot savu dzīvi klātbūtnē. Ja tas būtu tik vienkārši, katrs jau dzīvotu savādāk. Bet kāpēc ir grūti apzināties? Jo tas ir saistīts ar nopietnu darbu pie sevis, kuram ir gatavi tikai daži. Mēs dzīvojam pēc iegaumēta scenārija, ko audzinājusi sabiedrība, kultūra, ģimene – ne par ko nav jādomā, vienkārši jāiet straumei līdzi. Un tad pēkšņi nāk apziņa, un mēs sākam domāt, kāpēc rīkojamies tā vai citādi, kas patiesībā slēpjas aiz mūsu rīcības? Klātbūtnes prasme bieži radikāli maina cilvēku dzīvi (saziņas loku, dzīvesveidu, uzturu, laika pavadīšanu), un ne visi nekad nebūs gatavi šīm pārmaiņām.
Tie, kuriem ir drosme iet tālāk, sāk pamanīt nelielas izmaiņas un vingrināties ikdienā, visparastākajās stresa situācijās (darbā, nokārtojot braukšanas eksāmenu, saspringtās attiecībās ar vidi) mazliet būt klāt.”