Saturs
Skola: kā es atbildēju uz bērnu jautājumiem par uzbrukumiem?
Elodija L. ir skolotāja CE1 klasē Parīzes 20. apgabalā. Tāpat kā visas skolotājas, viņa pagājušajā nedēļas nogalē saņēma neskaitāmas e-pasta vēstules no Valsts izglītības ministrijas, kurā bija stāstīts, kā izskaidrot skolēniem notikušo. Kā runāt par uzbrukumiem bērniem klasē, viņus nešokējot? Kādu runu pieņemt, lai viņus nomierinātu? Mūsu skolotāja darīja visu iespējamo, viņa mums saka.
"Katru nedēļas nogali mūs pārpludināja ministrijas dokumenti, kas mums paredzēja kārtību, kādā studentiem jāinformē par uzbrukumiem. Es runāju ar vairākiem skolotājiem. Mums visiem acīmredzot bija jautājumi. Es lasīju šos daudzos dokumentus ar lielu uzmanību, bet man viss bija acīmredzams. Taču es nožēloju, ka ministrija mums nedeva laiku konsultācijām. Rezultātā mēs paši to izdarījām pirms stundu sākuma. Visa komanda tikās pulksten 7, un mēs vienojāmies par galvenajām vadlīnijām šīs traģēdijas risināšanai. Nolēmām, ka klusuma minūte notiks pulksten 45:9, jo ēdnīcas laikā tas vienkārši nebija iespējams. Pēc tam katrs varēja brīvi organizēt sevi, kā vēlas.
Ļauju bērniem brīvi izpausties
Sagaidīju bērnus kā katru rītu 8:20. CE1 viņi visi ir vecumā no 6 līdz 7 gadiem. Kā es varēju iedomāties, lielākā daļa zināja par uzbrukumiem, daudzi bija redzējuši vardarbīgus attēlus, bet neviens netika personīgi ietekmēts. Es sāku, stāstot viņiem, ka šī bija mazliet īpaša diena, ka mēs netaisīsim tos pašus rituālus kā parasti. Es lūdzu viņiem pastāstīt par notikušo, aprakstīt man, kā viņi jūtas. Man iekrita prātā tas, ka bērni stāstīja faktus. Viņi runāja par mirušajiem – daži pat zināja skaitu – par ievainotajiem vai pat “sliktajiem puišiem”… Mans mērķis bija atklāt debates, izkļūt no faktiem un virzīties uz izpratni. Bērniem būtu dialogs, un es atgrieztos no viņu teiktā. Vienkārši sakot, es viņiem paskaidroju, ka cilvēki, kas pastrādāja šīs zvērības, vēlas uzspiest savu reliģiju un domāšanu. Es turpināju runāt par republikas vērtībām, par to, ka mēs esam brīvi un ka mēs vēlamies pasauli, kurā valda miers, un ka mums ir jāciena citi.
Nomieriniet bērnus galvenokārt
Atšķirībā no “pēc Čārlija”, es redzēju, ka šoreiz bērni jutās vairāk nobažījušies. Kāda maza meitene man teica, ka viņai ir bail par savu policistu tēvu. Nedrošības sajūta pastāv, un mums ar to ir jācīnās. Papildus informācijas pienākumam skolotāju uzdevums ir nomierināt skolēnus. Tā bija galvenā vēsts, ko vēlējos nodot šorīt, pateikt viņiem: “Nebaidieties, jūs esat drošībā. " Pēc debatēm es lūdzu skolēnus uzzīmēt attēlus. Bērniem zīmēšana ir labs līdzeklis emociju izteikšanai. Bērni zīmēja tumšas, bet arī priecīgas lietas, piemēram, ziedus, sirsniņas. Un es domāju, ka tas pierāda, ka viņi kaut kur ir sapratuši, ka, neskatoties uz zvērībām, mums ir jādzīvo tālāk. Tad mēs ieturējām klusuma minūti, aprindās, sarokojoties. Bija daudz emociju, nobeigumā sakot, ka "mēs paliksim brīvi domāt, ko gribam, un neviens to mums nekad nevarēs atņemt."