“Es esmu zaudētājs”, “Man nekad nav normālu attiecību”, “Es atkal zaudēšu”. Pat pašpārliecināti cilvēki, nē, nē, jā, un pieķer sevi šādās domās. Kā ātri un efektīvi apstrīdēt savas idejas par sevi? Psihoterapeits Roberts Līhijs piedāvā vienkāršu, bet iedarbīgu rīku.
Kas var palīdzēt tikt galā ar sāpīgām emocijām un sasniegt savus mērķus? Kā ir ar personīgo domu modeļu izpēti? To visu māca psihoterapeita, Amerikas Kognitīvās terapijas institūta vadītāja Roberta Līija jaunā monogrāfija. Grāmata «Kognitīvās psihoterapijas tehnikas» ir paredzēta psihologiem un psiholoģisko augstskolu studentiem un viņu praktiskajam darbam ar klientiem, taču kaut ko var izmantot arī nespeciālisti. Piemēram, tehnika, ko autore nodēvējusi par «180 grādu pagriezienu — negatīvā apstiprinājumu», publikācijā tiek pasniegta kā mājasdarbs klientam.
Mums ir ārkārtīgi grūti atzīt savu nepilnību, mēs koncentrējamies, “karājamies” pie savām kļūdām, no tām izdarot apjomīgus secinājumus par sevi. Bet katrā no mums noteikti ir trūkumi.
"Mums visiem ir uzvedība vai īpašības, kuras mēs uzskatām par negatīvām. Tāda ir cilvēka daba. Mūsu paziņu vidū nav neviena ideāla cilvēka, tāpēc tiekšanās pēc pilnības ir vienkārši nereāla, psihoterapeits paredz savu uzdevumu. — Paskatīsimies, par ko tu sevi kritizē, kas tev sevī nepatīk. Padomājiet par negatīvajām iezīmēm. Un tad iedomājieties, kā būtu, ja jūs tos uztvertu kā to, kas jums pienākas. Jūs varētu izturēties pret to kā pret daļu no sevis — nepilnīgu cilvēku, kura dzīve ir pilna ar kāpumiem un kritumiem.
Izturieties pret šo paņēmienu nevis kā pret paškritikas ieroci, bet kā pret atpazīšanas, empātijas un sevis izpratnes instrumentu.
Pēc tam Līja aicina lasītāju iedomāties, ka viņam ir kāda negatīva īpašība. Piemēram, ka viņš ir neveiksminieks, autsaiders, traks, neglīts. Pieņemsim, ka jūs iedomājaties, ka dažreiz esat garlaicīgs sarunu biedrs. Tā vietā, lai ar to cīnītos, kāpēc gan to nepieņemt? "Jā, es varu būt garlaicīgi citiem, bet manā dzīvē ir daudz interesantu lietu."
Lai to īstenotu, izmantojiet tabulu, ko autors nosauca šādi: "Kā es tiktu galā, ja izrādītos, ka man patiešām ir negatīvas īpašības."
Kreisajā kolonnā pierakstiet, ko domājat par savām raksturīgajām īpašībām un uzvedību. Vidējā slejā atzīmējiet, vai šajās domās ir kāda patiesība. Labajā kolonnā uzskaitiet iemeslus, kāpēc šīs īpašības un uzvedība joprojām jums nav nopietna problēma — galu galā jums ir daudz citu īpašību un jūs varat iesaistīties dažādās aktivitātēs.
Pildīšanas procesā var rasties grūtības. Daži cilvēki domā, ka savu negatīvo īpašību atzīšana ir līdzvērtīga paškritikai, un aizpildītā tabula būs skaidrs apliecinājums tam, ka mēs par sevi domājam negatīvi. Bet tad ir vērts atcerēties, ka mēs esam nepilnīgi un ikvienam ir negatīvas iezīmes.
Un vēl viena lieta: izturieties pret šo tehniku nevis kā pret paškritikas ieroci, bet kā pret atpazīšanas, empātijas un sevis izpratnes instrumentu. Galu galā, kad mēs mīlam bērnu, mēs atzīstam un pieņemam viņa trūkumus. Ļaujiet mums, vismaz uz kādu laiku, kļūt par šādu bērnu paši sev. Ir pienācis laiks parūpēties par sevi.
Avots: Roberts Līhijs «Kognitīvās psihoterapijas metodes» (Pēteris, 2020).