Nebeidzama pļāpāšana
Jūsu bērnam vienmēr ir paticis runāt, pat mazam. Bet kopš viņam bija četri gadi, šī īpašība ir sevi apliecinājusi, un viņam vienmēr ir ko teikt vai jautāt. Mājupceļā viņš apskata savu skolas dienu, stāsta par mašīnām, kaimiņa suni, draudzeņu apaviem, velosipēdu, kaķi pie sienas, stenot par savu sakāvējošo māsu. viņa mīkla… Mājās un skolā jūsu mikroshēma nekad neapstājas! Tiktāl, ka, tik daudz pļāpājot, jūs neklausāties viņā un viņa māsā, viņa diez vai var izteikties. Pēc psiholoģijas doktora Stefana Valentīna* domām: “Šim bērnam noteikti ir jādalās ar to, kas ar viņu notiek dienas laikā, un ir svarīgi viņā klausīties. Taču tikpat svarīgi ir viņam norādīt, ka viņam nevajadzētu monopolizēt vecāku uzmanību. Tas ir par to, kā iemācīt bērnam saziņas un sociālās dzīves noteikumus: ievērot ikviena runas laiku. "
Izprotiet savu vajadzību
Lai saprastu tā iemeslus, jums ir jāpievērš uzmanība tam, ko bērns saka un kā viņš to dara. Pļāpāšana patiesībā var maskēt bažas. “Kad viņš runā, vai viņš ir nervozs? neērti? Kādu toni viņš izmanto? Kādas emocijas pavada viņa runas? Šie rādītāji ir svarīgi, lai redzētu, vai tā ir vienkārši spēcīga vēlme izpausties, dzīvesprieks vai slēptas bažas,” komentē psiholoģe. Un, ja mēs uztveram bažas caur viņa vārdiem, mēs cenšamies saprast, kas viņu satrauc, un mēs viņu nomierinām.
Vēlme pēc uzmanības?
Pļāpāšana var būt saistīta arī ar vēlmi pēc uzmanības. “Uzvedība, kas traucē citiem, var kļūt par stratēģiju, lai pievērstu sev uzmanību. Pat tad, kad bērns tiek lamāts, viņam ir izdevies ieinteresēt pieaugušo par sevi,” uzsver Stefans Valentīns. Pēc tam mēs cenšamies dot viņam vairāk laika viens pret vienu. Lai kāds būtu pļāpāšanas iemesls, tas var kaitēt bērnam. Viņš ir mazāk koncentrēts stundā, viņa klasesbiedri riskē viņu nolikt malā, skolotājs sodīt... Tāpēc ir jāpalīdz viņam virzīt runas, nosakot pārliecinošas robežas. Tad viņš zinās, kad viņam ir atļauts runāt un kā piedalīties sarunā.
Viņa vārdu plūsmas virzīšana
Mūsu ziņā ir iemācīt viņam izteikties, netraucējot citiem, ieklausīties. Par to varam viņam piedāvāt galda spēles, kas mudina ar visiem rēķināties un gaidīt savu kārtu. Piepūlēties un izpausties viņam palīdzēs arī sporta aktivitāte vai improvizācijas teātris. Esiet piesardzīgs, lai to pārāk nestimulētu. “Garlaicība var būt pozitīva, jo bērns būs mierīgs savā priekšā. Viņš būs mazāk satraukts, kas var ietekmēt šo nemitīgo vēlmi runāt,” iesaka psiholoģe.
Visbeidzot, mēs izveidojam īpašu brīdi, kad bērns var runāt ar mums un kur mēs būsim pieejami viņu uzklausīt. Diskusijā tad nebūs nekādas spriedzes.
Autors: Doroteja Blančetone
* Autors ir Stefans Valentīns daudzi darbi, tostarp "Mēs vienmēr būsim ar jums", Pfefferkorn ed.
Grāmata, kas viņam palīdzēs…
“Es esmu pārāk runīgs”, sast. Lulū, red. Bayard Youth.
Lulū vienmēr ir ko teikt, tik ļoti, ka viņa neklausa citus! Taču kādu dienu viņa saprot, ka viņā vairs neviens neklausās... lūk, “pieaugušo” romāns (no 6 gadu vecuma), ko vakarā kopā lasīt!