Mācības nedrīkst būt par vieglu vai par grūtu: abos gadījumos mēs nevarēsim iegūt jaunas zināšanas. Kāpēc tas notiek?
Cik bieži mēs iegūstam to, ko vēlamies? Droši vien ir laimīgie, kuri neveiksmes praktiski nezina, taču tās nepārprotami ir mazākums. Lielākā daļa cilvēku katru dienu saskaras ar dažāda veida grūtībām. Pircēji atsakās no veikala pārdevējiem, žurnālistu raksti tiek nosūtīti atpakaļ pārskatīšanai, aktieri un modeļi tiek rādīti kastinga laikā.
Mēs zinām, ka nekļūdās tikai tie, kas neko nedara, un mūsu kļūdas ir jebkura darba vai mācību neatņemama sastāvdaļa. Neesot sasnieguši to, ko vēlamies, mēs joprojām saņemam apstiprinājumu, ka esam aktīvi, cenšamies, kaut ko darām, lai situāciju mainītu un sasniegtu savus mērķus.
Mēs ejam uz sasniegumiem, paļaujoties ne tikai uz talantu, bet arī uz spēju smagi strādāt. Un tomēr uzvaras šajā ceļā gandrīz vienmēr pavada sakāves. Ne viens vien cilvēks pasaulē pamodās kā virtuozs, līdz šim vijoli rokās neturējis. Neviens no mums nav kļuvis par veiksmīgu sportistu, pirmo reizi metot bumbu ringā. Bet kā mūsu nokavētie mērķi, neatrisinātās problēmas un pirmajā reizē nesaprastās teorēmas ietekmē to, kā mēs apgūstam jaunas lietas?
15% izcilam studentam
Zinātne uzskata, ka neveiksme ir ne tikai neizbēgama, bet arī vēlama. Roberts Vilsons, Ph.D., kognitīvais zinātnieks, un viņa kolēģi Prinstonas, Losandželosas, Kalifornijas un Brauna universitātēs atklāja, ka mēs vislabāk mācāmies, ja spējam pareizi atrisināt tikai 85% uzdevumu. Citiem vārdiem sakot, šis process notiek visātrāk, ja mēs kļūdāmies 15% gadījumu.
Eksperimentā Vilsons un viņa kolēģi mēģināja saprast, cik ātri datori apgūst vienkāršus uzdevumus. Mašīnas sadalīja skaitļus pāra un nepāra, noteica, kuri ir lielāki un kuri mazāki. Zinātnieki nosaka dažādus sarežģītības iestatījumus, lai atrisinātu šīs problēmas. Tātad izrādījās, ka mašīna ātrāk apgūst jaunas lietas, ja tā pareizi risina uzdevumus tikai 85% gadījumu.
Pētnieki pētīja iepriekšējo eksperimentu rezultātus par dažādu prasmju apguvi, kurās piedalījās dzīvnieki, un modelis tika apstiprināts.
Garlaicība ir labā ienaidnieks
Kāpēc tas notiek un kā mēs varam sasniegt optimālo mācību «temperatūru»? “Jūsu atrisinātās problēmas var būt vieglas, sarežģītas vai vidējas. Ja es sniegšu jums patiešām vienkāršus piemērus, jūsu rezultāts būs 100% pareizs. Šajā gadījumā jums nebūs ko mācīties. Ja piemēri ir grūti, jūs atrisināsit pusi no tiem un joprojām neuzzināsiet neko jaunu. Bet, ja es jums uzdošu vidējas grūtības pakāpes problēmas, jūs būsit tajā vietā, kas sniegs jums visnoderīgāko informāciju, ”skaidro Vilsons.
Interesanti, ka amerikāņu zinātnieku secinājumiem ir daudz kopīga ar psihologa Mihaly Csikszentmihalyi, laimes un radošuma pētnieka, piedāvāto plūsmas koncepciju. Plūsmas stāvoklis ir sajūta, ka esam pilnībā iesaistīti tajā, ko pašlaik darām. Atrodoties plūsmā, mēs nejūtam laika skriešanu un pat izsalkumu. Saskaņā ar Csikszentmihalyi teoriju mēs esam vislaimīgākie, kad esam šādā stāvoklī. Un arī studiju laikā ir iespējams “iekļūt plūsmā”, ievērojot noteiktus nosacījumus.
Grāmatā «Plūsmu meklējot. Iesaistīšanās psiholoģija ikdienas dzīvē» Csikszentmihalyi raksta, ka «visbiežāk cilvēki iekļūst plūsmā, cenšoties tikt galā ar uzdevumu, kas prasa maksimālu piepūli. Tajā pašā laikā optimālā situācija tiek radīta, ja tiek panākts pareizais līdzsvars starp darbības sfēru un cilvēka spēju izpildīt uzdevumu. Tas ir, uzdevums mums nedrīkst būt pārāk viegls vai pārāk grūts. Galu galā, “ja izaicinājums cilvēkam ir par grūtu, viņš jūtas nomākts, satraukts, noraizējies. Ja uzdevumi ir pārāk vienkārši, gluži pretēji, tas atslābst un sāk apnikt.
Roberts Vilsons skaidro, ka viņa komandas pētījuma rezultāti nebūt nenozīmē, ka mums jātiecas uz «četriniekiem» un apzināti jāsamazina rezultāts. Taču atcerieties, ka pārāk vienkārši vai pārāk sarežģīti uzdevumi var pazemināt mācību kvalitāti vai pat to pilnībā padarīt par nederīgu, tomēr ir tā vērti. Tomēr tagad ar lepnumu varam teikt, ka viņi patiešām mācās no kļūdām — turklāt ātrāk un pat ar prieku.