Aizvainojumu nedara tikai... Saistībā ar notikumu, kas tiek saprasts kā apvainojums, lai izdarītu spiedienu uz likumpārkāpēju, mēs ieslēdzam dusmas (protests, apsūdzības, agresija). Ja tiešas agresijas iespēja ir slēgta (ar neiespējamību vai bloķē bailēm), tad:
- Lai piesaistītu uzmanību, mēs sākam ciešanas (skumjas vai īgnumu), mēs sākam kaitēt sev.
- Uzkrātā agresija griežas ķermeņa iekšienē, konflikta laikā notiek fizioloģiski procesi, kas ir noderīgi indivīda izdzīvošanai, bet kaitīgi viņa veselībai.
Kopā: kā neatkarīga sajūta, nav aizvainojuma sajūtas. Aiz “aizvainojuma” (“apvainojuma”) slēpjas vai nu tīras dusmas, vai dusmu (dusmu), baiļu un īgnuma sajaukums.
Aizvainojums ir sarežģīta emocija, kas nav pamata emocija, kas rodas no neizpaustām dusmām.
Kad un cik spēcīgi rodas aizvainojuma sajūta?
Aizvainojuma sajūta rodas tajā, kurš pie sevis izdomāja — apvainoja sevi.
Ar ieradumu un vēlmi apvainoties cilvēks tiek aizvainots (apvainojas pats) uz jebko.
Aizvainojumu bieži rada analfabēts darbs ar dusmām. "Vai tik gudrs un pieaugušais cilvēks kā es ir aizvainots?" — frāze ir vāja, nespēj tikt galā ar dusmām, un, ja es turpinu dusmoties, tad neesmu gudrs un nepieauguš... Vai: "viņš nav tā vērts, lai es uz viņu apvainotos!" — līdzīgi.