“Mans uzturs sastāv galvenokārt no karstām auzu pārslām, kuras ēdu divas reizes dienā kopā ar kviešu maizi. Turklāt vakariņās ēdu kāpostu zupu vai kartupeļu zupu, griķu putru vai kartupeļus, kas vārīti vai cepti saulespuķu vai sinepju eļļā, un kompotu no žāvētām plūmēm un āboliem. Pusdienas, ko ēdu kopā ar ģimeni, var aizstāt, kā jau mēģināju, ar vienu auzu pārslu, kas ir mana galvenā maltīte. Mana veselība ne tikai nav cietusi, bet ir ievērojami uzlabojusies, kopš atteicos no piena, sviesta un olām, kā arī no cukura, tējas un kafijas, ”rakstīja Ļevs Tolstojs.
Lielais rakstnieks nāca klajā ar ideju par veģetārismu piecdesmit gadu vecumā. Tas bija saistīts ar faktu, ka šis konkrētais viņa dzīves periods iezīmējās ar sāpīgiem cilvēka dzīves filozofiskās un garīgās jēgas meklējumiem. “Tagad, četrdesmito gadu beigās, man ir viss, ko parasti saprot ar labklājību,” savā slavenajā grēksūdzē saka Tolstojs. "Bet es pēkšņi sapratu, ka es nezinu, kāpēc man tas viss ir vajadzīgs un kāpēc es dzīvoju." Viņa darbs pie romāna Anna Kareņina, kas atspoguļoja viņa pārdomas par cilvēku attiecību morāli un ētiku, aizsākās tajā pašā laikā.
Stimuls kļūt par pārliecinātu veģetārieti bija gadījums, kad Tolstojs bija nejaušs liecinieks tam, kā tika nokauta cūka. Izrāde tik ļoti šokēja rakstnieku ar savu nežēlību, ka viņš nolēma doties uz kādu no Tulas kautuvēm, lai vēl asāk izjustu savas jūtas. Viņa acu priekšā tika nogalināts jauns skaists bullis. Miesnieks pacēla dunci pār kaklu un nodūra. Vērsis, it kā notriekts, nokrita uz vēdera, neveikli apgāzās uz sāniem un konvulsīvi sita ar kājām. Cits miesnieks uzkrita viņam no pretējās puses, nolieca galvu pret zemi un pārgrieza rīkli. Melni sarkanas asinis izplūda kā apgāzts spainis. Tad pirmais miesnieks sāka dīrāt bulli. Dzīvnieka milzīgajā ķermenī joprojām sita dzīvība, un no asinīm piepildītajām acīm ritēja lielas asaras.
Šis briesmīgais attēls lika Tolstojam daudz ko pārdomāt. Viņš nevarēja sev piedot, ka viņš nenovērsa dzīvo būtņu nogalināšanu un tāpēc kļuva par viņu nāves vaininieku. Viņam, krievu pareizticības tradīcijās audzinātam cilvēkam, galvenais kristiešu bauslis – “Tev nebūs nogalināt” – ieguva jaunu nozīmi. Ēdot dzīvnieku gaļu, cilvēks netieši iesaistās slepkavībā, tādējādi pārkāpjot reliģisko un morālo morāli. Lai sevi ierindotu tikumisko cilvēku kategorijā, ir jāatbrīvojas no personīgās atbildības par dzīvo būtņu nogalināšanu – jāpārstāj ēst to gaļu. Pats Tolstojs pilnībā atsakās no dzīvnieku barības un pāriet uz diētu bez nogalināšanas.
Kopš šī brīža vairākos savos darbos rakstnieks attīsta domu, ka veģetārisma ētiskā – morālā jēga slēpjas jebkādas vardarbības nepieļaujamībā. Viņš saka, ka cilvēku sabiedrībā vardarbība valdīs, līdz beigsies vardarbība pret dzīvniekiem. Tāpēc veģetārisms ir viens no galvenajiem veidiem, kā izbeigt pasaulē notiekošo ļaunumu. Turklāt cietsirdība pret dzīvniekiem liecina par zemu apziņas un kultūras līmeni, nespēju patiesi sajust un just līdzi visam dzīvajam. 1892. gadā publicētajā rakstā “Pirmais solis” Tolstojs raksta, ka pirmais solis ceļā uz cilvēka morālo un garīgo pilnveidošanos ir vardarbības pret citiem noraidīšana, un darba sākums pie sevis šajā virzienā ir pāreja uz veģetāra diēta.
Pēdējos 25 dzīves gados Tolstojs aktīvi popularizēja veģetārisma idejas Krievijā. Viņš piedalījās žurnāla Veģetārisms izveidē, kurā rakstīja savus rakstus, atbalstīja dažādu materiālu publicēšanu par veģetārismu presē, atzinīgi novērtēja veģetāro krodziņu, viesnīcu atvēršanu un bija daudzu veģetāriešu biedrību goda biedrs.
Tomēr, pēc Tolstoja domām, veģetārisms ir tikai viena no cilvēka ētikas un morāles sastāvdaļām. Morālā un garīgā pilnība ir iespējama tikai tad, ja cilvēks atsakās no milzīga skaita dažādu kaprīžu, kurām viņš pakārto savu dzīvi. Šādas kaprīzes Tolstojs galvenokārt attiecināja uz dīkstāvi un rijību. Viņa dienasgrāmatā parādījās ieraksts par nodomu rakstīt grāmatu “Zranie”. Tajā viņš vēlējās paust domu, ka nesamērība it visā, arī ēdienā, nozīmē cieņas trūkumu pret to, kas mūs ieskauj. Tā sekas ir agresijas sajūta attiecībā pret dabu, pret savējiem – pret visu dzīvo. Ja cilvēki nebūtu tik agresīvi, uzskata Tolstojs, un neiznīcinātu to, kas viņiem dod dzīvību, pasaulē valdītu pilnīga harmonija.