«Mimosa», «Olivier» un visas tās pašas radinieku sejas — dažreiz šķiet, ka katru Jauno gadu svinam vienu un to pašu scenāriju, un tas kļūst garlaicīgi. Taču tradīciju uzturēšana mums sniedz ļoti spēcīgu atbalstu un palīdz justies jaunākiem, raksta psihoterapeite Kimberlija Keja.
Svētku tradīciju saglabāšana ir ļoti svarīga mūsu garīgajai veselībai — svarīgāka, nekā spējam iedomāties. Varbūt mēs negribam brīvdienās redzēt ģimeni un ar lielām skumjām atceramies, kā mūsu aizkaitinātais pusaudzis sacēlās kārtējā ģimenes saietā — starp citu, protestējošie pusaudži acīmredzot pamodās citos pieaugušos pie mūsu kopīgā galda. Taču apbrīnojamā “ceļojuma laikā” sajūta cauri bērnības atmiņu modināšanai mums ir lieliska dāvana, jo palīdz sajust dzīvē vismaz kādu pastāvību.
Citiem vārdiem sakot, tradīcijas liek mums justies jaunākiem. Tie sniedz atbalstu un jēgu mūsu dzīvei, saka konsultante un psihoterapeite Kimberlija Keja. Viņi pat uztur mūsu atmiņu darboties, jo tie automātiski ieslēdz asociatīvās atmiņas par iepriekšējo pieredzi no agrīnās attīstības stadijās. Piemēram, bērnībā zinājām, ka nedrīkst aiztikt plīti, kamēr cepās Jaungada kūka, un vēlāk jau gatavojam paši.
Kimberlija Keja atceras mēģinājumu sacelties pret tradīcijām gadā, kad viņas meita devās uz tēva svētkiem. Sieviete bija noraizējusies par neseno šķiršanos un bija ļoti garlaikota. Pie viņas ieradās draugs no citas pilsētas un atbalstīja «sacelšanās plānu» — atteikties no tradicionālajiem ēdieniem un ēst tikai suši.
Tomēr plāns neizdevās. Keja apzvanīja visas tuvējās iestādes un nevarēja atrast nevienu atvērtu suši restorānu. Pat lielveikalā nebija neviena ruļļa. Pēc ilgiem meklējumiem tika atklāts moderns zivju restorāns, kas bija atvērts tieši svētkos. Sievietes rezervēja galdiņu, taču uz vietas izrādījās, ka šajā dienā, ievērojot tradīcijas, virtuvē gatavoja nevis zivis, bet gan tos pašus tradicionālos ēdienus, kā katrā ģimenē.
Gadus vēlāk Keja šo pieredzi dēvē par "slēptu svētību", kas viņu mierināja neapzinātā līmenī tieši tad, kad viņai bija vajadzīgs mierinājums un atbalsts. "Ir dīvaini, ka mums ir tendence attālināties no cilvēkiem un lietām brīžos, kad mums tās visvairāk vajadzīgas," viņa raksta. "Protams, tērzēšana ar draugu sniedza vēl lielāku atbalstu, un mēs abi smējāmies par to, ka nevarējām atrauties no tradicionālajām svētku vakariņām."
Reizēm šķiet, ka esam spiesti paciest tradīcijas, taču to ieguvumi ir apslēpti no mūsu apziņas. Dažos gadījumos mēs sērojam par tuvinieku zaudēšanu, un tad, saglabājot ierastos svētku rituālus, ir iespējams “pagarināt” viņu klātbūtni mūsu dzīvē.
Šogad varam pagatavot kāpostu pīrāgu pēc vecmāmiņas receptes. Un atdzīvini atmiņā sarunas ar viņu par to, kā pareizi pagatavot pildījumu. Varam atcerēties, ka viņa mimozā ielika ābolu, jo vectēvam tas garšoja, un vecvecmāmiņa vienmēr vārīja dzērveņu sulu. Mēs varam domāt par visiem mīļajiem, kuru vairs nav ar mums, un tiem, kas ir tālu no mums. Lai atcerētos savu bērnību un pastāstītu par to saviem bērniem, kopā ar viņiem gatavojot tradicionālos svētku ēdienus mūsu ģimenei.
"Mīlestība pret šīm atmiņām spīd tik spilgti, ka es jūtu, ka tā sadedzina manas pagātnes traumas un baro bezgalīgas mīlestības un pateicības sēklas par labajiem laikiem," raksta Keja.
Kognitīvie pētījumi liecina, ka iespēja ceļot laikā, ko iegūstam, uzturot rituālus un tradīcijas, savā ziņā atgādina bērnību. Tāpēc ļaujiet rūpju gadiem atkāpties aiz visa šī Jaunā gada un Ziemassvētku brīvdienu kņadas, un mēs kļūsim jaunāki – gan dvēselē, gan miesā.
Par autoru: Kimberlija Keja ir psihoterapeite, konsultante un starpniece.