Slavenais britu futūrists Īens Pīrsons prognozēja, ka līdz 2050. gadam cilvēce varēs implantēt saviem mājdzīvniekiem un citiem dzīvniekiem ierīces, kas ļaus viņiem runāt ar mums.
Rodas jautājums: ja šāda ierīce var dot balsi arī tiem dzīvniekiem, kurus audzē un nogalina pārtikas dēļ, vai tas liks cilvēkiem pārskatīt savu viedokli par gaļas ēšanu?
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, kādas iespējas šāda tehnoloģija dos dzīvniekiem. Jāšaubās, vai viņa ļaus dzīvniekiem koordinēt savus centienus un kaut kādā orveliskā veidā gāzt savus sagūstītājus. Dzīvniekiem ir noteikti veidi, kā sazināties vienam ar otru, taču viņi nevar apvienot centienus viens ar otru, lai sasniegtu kādus sarežģītus mērķus, jo tas prasītu no viņiem papildu spējas.
Visticamāk, ka šī tehnoloģija nodrošinās zināmu semantisku pārklājumu pašreizējam dzīvnieku komunikatīvajam repertuāram (piemēram, “vau, vau!” nozīmētu “iebrucējs, iebrucējs!”). Pilnīgi iespējams, ka tas vien var likt dažiem cilvēkiem pārstāt ēst gaļu, jo runājošas govis un cūkas mūsu acīs “humanizētos” un mums šķitīs vairāk līdzīgas mums pašiem.
Ir daži empīriski pierādījumi, kas atbalsta šo ideju. Pētnieku grupa rakstnieka un psihologa Broka Bastiana vadībā aicināja cilvēkus uzrakstīt īsu eseju par to, kā dzīvnieki ir līdzīgi cilvēkiem, vai otrādi – cilvēki ir dzīvnieki. Dalībniekiem, kuri humanizēja dzīvniekus, bija pozitīvāka attieksme pret tiem nekā dalībniekiem, kuri atklāja dzīvnieku īpašības cilvēkiem.
Tādējādi, ja šī tehnoloģija ļautu mums domāt par dzīvniekiem vairāk kā par cilvēkiem, tā varētu veicināt labāku attieksmi pret tiem.
Taču uz brīdi iedomāsimies, ka šāda tehnoloģija varētu vairāk, proti, atklāt mums dzīvnieka prātu. Viens no veidiem, kā tas varētu dot labumu dzīvniekiem, ir parādīt mums, ko dzīvnieki domā par savu nākotni. Tas varētu neļaut cilvēkiem uztvert dzīvniekus kā pārtiku, jo tas liktu mums redzēt dzīvniekus kā būtnes, kas novērtē savu dzīvību.
Pats “humānas” nogalināšanas jēdziens ir balstīts uz domu, ka dzīvnieku var nogalināt, pieliekot pūles, lai samazinātu tā ciešanas. Un viss tāpēc, ka dzīvnieki, mūsuprāt, nedomā par savu nākotni, nenovērtē savu nākotnes laimi, ir iestrēguši “šeit un tagad”.
Ja tehnoloģijas deva dzīvniekiem iespēju parādīt mums, ka viņiem ir nākotnes vīzija (iedomājieties, ka jūsu suns saka: "Es gribu spēlēt bumbu!") un ka viņi novērtē savu dzīvību ("Nenogalini mani!"), tas ir iespējams. ka mums būtu lielāka līdzjūtība pret dzīvniekiem, kas nogalināti gaļas dēļ.
Tomēr šeit varētu būt dažas aizķeršanās. Pirmkārt, iespējams, ka cilvēki spēju veidot domas vienkārši attiecinātu uz tehnoloģijām, nevis uz dzīvnieku. Tāpēc tas nemainītu mūsu fundamentālo izpratni par dzīvnieku intelektu.
Otrkārt, cilvēki bieži vien mēdz ignorēt informāciju par dzīvnieku intelektu.
Virknē īpašu pētījumu zinātnieki eksperimentāli mainīja cilvēku izpratni par to, cik gudri ir dažādi dzīvnieki. Ir konstatēts, ka cilvēki izmanto informāciju par dzīvnieku intelektu tādā veidā, kas neļauj viņiem justies slikti, piedaloties inteliģentu dzīvnieku kaitēšanā viņu kultūrā. Cilvēki ignorē informāciju par dzīvnieku intelektu, ja dzīvnieks jau tiek izmantots kā barība noteiktā kultūras grupā. Bet, kad cilvēki domā par dzīvniekiem, kurus neēd, vai dzīvniekiem, kurus izmanto kā pārtiku citās kultūrās, viņi domā, ka dzīvnieka intelektam ir nozīme.
Tātad pilnīgi iespējams, ka, dodot dzīvniekiem iespēju runāt, cilvēku morālā attieksme pret tiem nemainīsies – vismaz pret tiem dzīvniekiem, kurus cilvēki jau ēd.
Bet mums ir jāatceras acīmredzamā lieta: dzīvnieki sazinās ar mums bez jebkādām tehnoloģijām. Tas, kā viņi ar mums runā, ietekmē to, kā mēs pret viņiem izturamies. Nav lielas atšķirības starp raudošu, pārbiedētu mazuli un raudošu, pārbiedētu cūku. Un slaucamās govis, kuru teļi tiek nozagti neilgi pēc piedzimšanas, sēro un sirdi plosoši kliedz vairākas nedēļas. Problēma ir tā, ka mēs neuztraucamies īsti klausīties.