Mana mazā Loane piedzima 26. gada 2010. maijā mūsu transportlīdzeklī, kafejnīcas stāvvietā. Dzemdības pa valsts ceļu, sastrēgumstundas vidū! Viss lietū...
Tā bija mana otrā grūtniecība un man bija 9 dienas no termiņa. Mana apkakle bija atvērta ar diviem pirkstiem. Naktī pirms dzemdībām mani pamodināja īsi pēc 1 naktī stiprā pērkona negaisa dēļ. Es gulēju ļoti slikti, bet tikai nepilnu minūti sajutu nelielu raustīšanos.
Es piecēlos 6 no rīta un iegāju dušā. Mēs ar vīru un meitu bijām ceļā uz brokastīm, kad sajutu, ka kaut kas sevī saplīst. Es steidzos uz vannas istabu un pazaudēju ūdeni. Toreiz bija 7:25. Mēs devāmies prom, cik ātri vien iespējams. Vecāko bērnu izlaidām kopā ar vecākiem, pa ceļam informēja mans vīrs. Pulkstenis bija 7:45 un mēs atradāmies apmēram 1 km attālumā no manu vecāku mājām, kad es sapratu, kas ar mani notiek: mans mazulis piedzims mašīnā!
Celtniecības auto kā dzemdību zāle
Mana vīra celtniecības automašīna: nav apkures, putekļi, apmetums. Mani bija pārņēmušas bailes, es vairs neko neapguvu. Viņš prata saglabāt vēsumu un mieru, neskatoties uz manu lielo bezpalīdzības sajūtu. Viņš uzreiz zvanīja uz SAMU, tur lika noiet 200 metrus un noparkoties kādas kafejnīcas stāvlaukumā gar ceļu.
Tajā brīdī es vairs nevarēju apsēsties, stāvēju mašīnā (saksofonā!). Ugunsdzēsēji ieradās pēc 8 minūtēm. Viņiem tikko bija laiks atvērt pasažiera puses durvis, un es pagriezos, kad mazais uzkāpa uz riteņu vāciņiem. Viņa izslīdēja no ugunsdzēsēja mitrajām rokām, un viņa nokrita zemē uz grants.
Par laimi viss beidzās labi, viņa iztika ar nelielu galvas skrāpējumu. Mums bija jānosedz mašīna, lai pēc iespējas vairāk neiekļūtu ūdens. Ceļš uz dzemdību nodaļu bija garš: intensīva satiksme un ļoti slikti laikapstākļi uz šosejas. Mums bija bailes no savas dzīves. Es atceros visu, sekunde pa sekundei... Un rīt manam mazulim jau būs 6 mēneši!
lette57