Cilvēki bieži turas pie attiecībām, kuras jau sen ir pagājušas. Galu galā siltas atmiņas silda dvēseli un rada sajūtu, ka viss vēl var kļūt labāk. Patiesībā daudz efektīvāk ir iemācīties atlaist tos, kuri kādreiz bija tuvi, un atvērties jaunai pieredzei. Kā to izdarīt?
Katras attiecības mums kaut ko iemāca, pateicoties tām mēs attīstāmies. Daži padara mūs stiprākus un laipnākus, citi padara mūs piesardzīgākus, mazāk uzticēšanos, un daži māca mūs mīlēt. Tomēr ne visiem cilvēkiem ir obligāti jāpaliek mūsu dzīvē, lai cik patīkamas atmiņas par viņiem būtu.
Draudzības, tāpat kā attiecības kopumā, dzīves laikā piedzīvo dabiskas izmaiņas. Bērnībā mums ir daudz draugu, un viņi visi ir labākie. Pusaudža gados un jaunībā, kā likums, ir izveidots uzņēmums, un līdz trīsdesmit gadu vecumam lielākā daļa cilvēku nāk ar vienu, gadiem pierādītu, labāko draugu un tad ar veiksmi.
Kļūstot par cilvēku, cilvēks veido savu dzīves pozīciju, morāles standartus, principus un noteikumus.
Un, ja noteiktā posmā, veidojot tuvu vidi, jūs tam nevarēja piešķirt lielu nozīmi, tad ar vecumu šie principi sāk izpausties arvien skaidrāk. Cilvēki ar dažādām vērtībām galu galā atdalās no jūsu vides un iet savu ceļu.
Diemžēl nereti cilvēki baidās sakārtot lietas, izturēt un izvēlēties “slikto pasauli”. Iemesli tam ir dažādi:
bailes izskatīties slikti citu acīs,
bailes mainīt ierasto dzīvesveidu,
bailes zaudēt sekundāro labumu
nevēlēšanās dedzināt tiltus: žēl, tik daudz uzcēla!
Izrādās, ka cilvēks sevi padara par ķīlnieku, baidoties, ka nevar vai netiks galā bez cita. Tā vietā, lai virzītos uz priekšu, viņš iestrēgst novecojušās attiecībās.
Visdrošākais veids ir nevis turēt cilvēku tuvumā ar varu, bet reāli un prātīgi skatīties uz esošo lietu stāvokli. Tev jāieklausās sevī un jāatbild uz jautājumiem: cik ērti tu jūties šajās attiecībās? Vai šim cilvēkam ar tevi ir labi? Jūs tiešām nevarat dzīvot bez šī cilvēka, vai arī tas ir ieradums/bailes/atkarība?
Jo godīgāka būs jūsu atbilde, jo ātrāk sapratīsit patiesību.
Neviens cilvēks nav tavs īpašums, katram ir savas vēlmes, mērķi un plāni.
Un, ja tie atšķiras no tavējā, nevajag visādā ziņā piesiet savu mīļoto pie sevis, nemanipulēt, nemēģināt pārtaisīt, bet gan palaist vaļā, dot viņam iespēju iet savu ceļu.
Gan tev, gan otram kļūs vieglāk, jo tu izvēlies brīvību. Savas ikdienas atbrīvoto daļu vari piepildīt ar visu, ko vien vēlies — ar radiem un draugiem, kuriem tas var pietrūkt, darba un pašrealizācijas un pat tikai atpūtas un vaļasprieku.
Tā vai citādi, labāk izklīst bez savstarpējām pretenzijām un apvainojumiem, bet ar pateicību un cieņu, jo reiz jums bija siltas attiecības.