Mūsu lēmumu var paredzēt sekundes pirms mēs domājam, ka esam to pieņēmuši. Vai tiešām mums ir atņemta griba, ja mūsu izvēli tiešām var paredzēt jau iepriekš? Tas nav tik vienkārši. Galu galā patiesa brīva griba ir iespējama, piepildot otrās kārtas vēlmes.
Daudzi filozofi uzskata, ka brīva griba nozīmē rīkoties saskaņā ar savu gribu: darboties kā savu lēmumu iniciatoram un spēt šos lēmumus īstenot praksē. Es vēlētos minēt divu eksperimentu datus, kas var ja ne apgāzt, tad vismaz satricināt mūsu galvās jau sen iesakņojušos ideju par mūsu pašu brīvību.
Pirmo eksperimentu izdomāja un izveidoja amerikāņu psihologs Bendžamins Libets pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta. Brīvprātīgajiem tika lūgts veikt vienkāršu kustību (teiksim, pacelt pirkstu), kad vien viņi to vēlas. Tika reģistrēti viņu organismos notiekošie procesi: muskuļu kustība un atsevišķi pirms tam notiekošais process smadzeņu motoriskajās daļās. Priekšmeta priekšā bija ciparnīca ar bultiņu. Viņiem bija jāatceras, kur atrodas bulta brīdī, kad viņi pieņēma lēmumu pacelt pirkstu.
Pirmkārt, notiek smadzeņu motoro daļu aktivizācija, un tikai pēc tam parādās apzināta izvēle.
Eksperimenta rezultāti kļuva par sensāciju. Viņi iedragāja mūsu intuīciju par to, kā darbojas brīva griba. Mums šķiet, ka vispirms mēs pieņemam apzinātu lēmumu (piemēram, pacelt pirkstu), un tad tas tiek pārraidīts uz smadzeņu daļām, kas ir atbildīgas par mūsu motoriskajām reakcijām. Pēdējie iedarbina mūsu muskuļus: pirksts paceļas.
Libet eksperimenta laikā iegūtie dati liecināja, ka šāda shēma nedarbojas. Izrādās, ka vispirms notiek smadzeņu motoro daļu aktivizēšanās, un tikai pēc tam parādās apzināta izvēle. Tas nozīmē, ka cilvēka darbības nav viņa «brīvo» apzināto lēmumu rezultāts, bet gan to nosaka objektīvi neironu procesi smadzenēs, kas notiek pat pirms viņu apzināšanās fāzes.
Apzināšanās fāzi pavada ilūzija, ka šo darbību iniciators bija pats subjekts. Izmantojot leļļu teātra analoģiju, mēs esam kā puslelles ar apgrieztu mehānismu, kas savā darbībā piedzīvo brīvas gribas ilūziju.
XNUMX gadsimta sākumā Vācijā tika veikta virkne vēl jocīgāku eksperimentu neirozinātnieku Džona Dilana Heinsa un Čunas Siongas Sunas vadībā. Objektiem jebkurā izdevīgā laikā tika lūgts nospiest pogu uz vienas no tālvadības pultīm, kas atradās viņu labajā un kreisajā rokā. Paralēli viņiem priekšā monitorā parādījās burti. Objektiem bija jāatceras, kurš burts parādījās ekrānā brīdī, kad viņi nolēma nospiest pogu.
Smadzeņu neironu aktivitāte tika reģistrēta, izmantojot tomogrāfu. Pamatojoties uz tomogrāfijas datiem, zinātnieki izveidoja programmu, kas varēja paredzēt, kuru pogu cilvēks izvēlēsies. Šī programma varēja paredzēt subjektu turpmākās izvēles vidēji 6-10 sekundes pirms viņi izdarīja šo izvēli! Iegūtie dati bija īsts šoks tiem zinātniekiem un filozofiem, kuri atpalika no tēzes, ka cilvēkam ir brīva griba.
Brīvā griba nedaudz atgādina sapni. Kad tu guļ, tu ne vienmēr sapņo
Tātad esam brīvi vai nē? Mana nostāja ir šāda: secinājums, ka mums nav brīvas gribas, balstās nevis uz pierādījumu, ka mums tās nav, bet gan uz jēdzienu "brīva griba" un "rīcības brīvība" sajaukšanu. Es uzskatu, ka psihologu un neirozinātnieku veiktie eksperimenti ir eksperimenti ar rīcības brīvību, nevis brīvu gribu.
Brīvā griba vienmēr ir saistīta ar pārdomām. Ar to, ko amerikāņu filozofs Harijs Frankfurts nosauca par "otrās kārtas vēlmēm". Pirmās kārtas vēlmes ir mūsu tiešās vēlmes, kas attiecas uz kaut ko konkrētu, un otrās kārtas vēlmes ir netiešas vēlmes, tās var saukt par vēlmēm par vēlmēm. Es paskaidrošu ar piemēru.
Esmu bijis stiprs smēķētājs 15 gadus. Šajā dzīves posmā man bija pirmās kārtas vēlme — vēlme smēķēt. Tajā pašā laikā es piedzīvoju arī otrās kārtas vēlmi. Proti: es vēlējos, lai es negribētu smēķēt. Tāpēc es gribēju atmest smēķēšanu.
Kad mēs realizējam pirmās kārtas vēlmi, tā ir brīva darbība. Es biju brīvs savā darbībā, ko man vajadzētu smēķēt - cigaretes, cigārus vai cigarillas. Brīvā griba notiek, kad tiek realizēta otrās kārtas vēlme. Kad es atmetu smēķēšanu, tas ir, kad es sapratu savu otrās kārtas vēlmi, tas bija brīvas gribas akts.
Kā filozofs es uzskatu, ka mūsdienu neirozinātnes dati nepierāda, ka mums nav rīcības brīvības un brīvas gribas. Bet tas nenozīmē, ka brīva griba mums tiek dota automātiski. Jautājums par gribas brīvību nav tikai teorētisks. Tas ir katra paša izvēles jautājums.
Brīvā griba nedaudz atgādina sapni. Kad tu guļ, tu ne vienmēr sapņo. Tādā pašā veidā, kad esat nomodā, jūs ne vienmēr esat brīvs. Bet, ja tu vispār neizmanto savu brīvo gribu, tad tu kaut kā aizmidzis.
Vai vēlaties būt brīvs? Tad izmantojiet pārdomas, vadieties pēc otrās kārtas vēlmēm, analizējiet savus motīvus, pārdomājiet lietotos jēdzienus, domājiet skaidri, un jums būs lielākas iespējas dzīvot pasaulē, kurā cilvēkam ir ne tikai rīcības brīvība, bet arī brīva griba.