Šī intervija tika publicēta Šveices laikrakstā Die Weltwoche četras dienas pēc Vācijas armijas kapitulācijas Reimsā. Tās nosaukums ir "Vai dvēseles atradīs mieru?" – joprojām ir aktuāls.
Die Weltwoche: Vai jūs nedomājat, ka kara beigas ienesīs milzīgas pārmaiņas eiropiešu, īpaši vāciešu, dvēselē, kuri tagad, šķiet, mostas no ilga un briesmīga miega?
Kārlis Gustavs Jungs: Ak, protams. Kas attiecas uz vāciešiem, tad mēs saskaramies ar psihisku problēmu, kuras nozīmi vēl grūti iedomāties, bet tās aprises var saskatīt manis ārstēto pacientu piemērā.
Viena lieta psihologam ir skaidra, proti, viņš nedrīkst sekot plaši izplatītajam sentimentālajam dalījumam starp nacistiem un antirežīmiem. Man ir divi pacienti, kuri acīmredzami ir antinacisti, un tomēr viņu sapņi liecina, ka aiz visas viņu pieklājības joprojām ir dzīva izteikta nacistu psiholoģija ar visu tās vardarbību un nežēlību.
Kad kāds Šveices žurnālists feldmaršalam fon Kūleram (Georgs fon Kūlers (1881-1967) vadīja iebrukumu Rietumpolijā 1939. gada septembrī. Nirnbergas tribunāls viņu kā kara noziedznieku notiesāja un piesprieda cietumsodu) jautāja par vācu zvērībām Polijā, viņš sašutis iesaucās: "Atvainojiet, tas nav Vērmahts, šī ir ballīte!" – ideāls piemērs tam, ka dalīšana kārtīgos un negodīgos vācietēs ir ārkārtīgi naiva. Viņi visi, apzināti vai neapzināti, aktīvi vai pasīvi, piedalās šausmās.
Viņi neko nezināja par notiekošo, un tajā pašā laikā viņi zināja.
Kolektīvās vainas jautājums, kas ir un joprojām būs politiķu problēma, psihologam ir neapšaubāms fakts, un viens no svarīgākajiem ārstēšanas uzdevumiem ir panākt, lai vācieši atzīst savu vainu. Jau šobrīd daudzi no viņiem vēršas pie manis ar lūgumu ārstēties pie manis.
Ja lūgumi nāk no tiem “pieklājīgajiem vāciešiem”, kuri nevēlas novelt vainu uz pāris cilvēkiem no gestapo, es uzskatu, ka lieta ir bezcerīga. Man nekas cits neatliek, kā piedāvāt viņiem anketas ar nepārprotamiem jautājumiem, piemēram: “Ko jūs domājat par Buhenvaldi?” Tikai tad, kad pacients saprot un atzīst savu vainu, var piemērot individuālu ārstēšanu.
Bet kā bija iespējams vāciešiem, visai tautai nonākt šajā bezcerīgajā garīgajā situācijā? Vai tas varētu notikt ar kādu citu tautu?
Ļaujiet man šeit nedaudz novirzīties un izklāstīt savu teoriju par vispārējo psiholoģisko pagātni, kas bija pirms nacionālsociālistiskā kara. Kā sākumpunktu ņemsim nelielu piemēru no manas prakses.
Reiz pie manis pienāca sieviete un izplūda vardarbīgās apsūdzībās pret savu vīru: viņš ir īsts velns, viņš viņu spīdzina un vajā utt, un tā tālāk. Patiesībā šis vīrietis izrādījās pilnīgi cienījams pilsonis, nevainīgs no jebkādiem dēmoniskiem nodomiem.
No kurienes šai sievietei radās neprātīgā ideja? Jā, vienkārši velns dzīvo viņas pašas dvēselē, kuru viņa projicē uz āru, nododot pašas vēlmes un dusmas vīram. Es viņai to visu paskaidroju, un viņa piekrita kā nožēlojošs jērs. Šķita, ka viss ir kārtībā. Taču tieši tas mani satrauca, jo es nezinu, kur pazudis velns, kas agrāk bija saistīts ar vīra tēlu.
Dēmoni ielaužas baroka mākslā: izliecas muguriņas, atklājas satīra nagi
Tieši tas pats, bet plašā mērogā, notika Eiropas vēsturē. Primitīvajam cilvēkam pasaule ir pilna ar dēmoniem un noslēpumainiem spēkiem, no kuriem viņš baidās. Viņam visu dabu rosina šie spēki, kas patiesībā nav nekas cits kā viņa paša iekšējie spēki, kas projicēti ārējā pasaulē.
Kristietība un mūsdienu zinātne ir demonizējušas dabu, kas nozīmē, ka eiropieši konsekventi sevī absorbē dēmoniskos spēkus no pasaules, pastāvīgi uzlādējot ar tiem savu bezapziņu. Pašā cilvēkā šie dēmoniskie spēki saceļas pret šķietamo kristietības garīgo nebrīvību.
Dēmoni ielaužas baroka mākslā: izliecas muguriņas, atklājas satīra nagi. Cilvēks pamazām pārvēršas par mūsuborosu, iznīcinot sevi, par tēlu, kas kopš seniem laikiem simbolizē dēmona apsēstu cilvēku. Pirmais pilnīgais šāda veida piemērs ir Napoleons.
Vācieši izrāda īpašu vājumu pret šiem dēmoniem to neticamās ierosināmības dēļ. Tas izpaužas viņu mīlestībā uz padevību, vājprātīgā paklausībā pavēlēm, kas ir tikai vēl viens ierosinājuma veids.
Tas atbilst vāciešu vispārējai garīgajai nepilnvērtībai, kas izriet no viņu nenoteiktā stāvokļa starp Austrumiem un Rietumiem. Viņi ir vienīgie Rietumos, kuri vispārējā izceļošanā no nāciju austrumu klēpī visilgāk palika kopā ar māti. Viņi beidzot atkāpās, bet ieradās pārāk vēlu.
Visas apsūdzības par bezsirdību un dzīvnieciskumu, ar kurām vācu propaganda uzbruka krieviem, attiecas uz pašiem vāciešiem.
Tāpēc vāciešus dziļi moka mazvērtības komplekss, ko viņi cenšas kompensēt ar megalomāniju: “Am deutschen Wesen soll die Welt genesen” (Aptuvens tulkojums: “Vācu gars izglābs pasauli.” Šis ir nacistu sauklis, aizgūts). no Emanuela Geibela (1815-1884) dzejoļa “Atpazīstam Vāciju.” Geibela rindas ir zināmas, kopš tās citēja Vilhelms II savā Minsteres runā 1907. gadā) – lai gan savā ādā viņi nejūtas pārāk ērti. !
Tā ir tipiska jaunības psiholoģija, kas izpaužas ne tikai homoseksualitātes galējā izplatībā, bet arī animas neesamībā vācu literatūrā (liels izņēmums ir Gēte). Tas ir atrodams arī vācu sentimentalitātē, kas patiesībā nav nekas cits kā cietsirdība, nejutīgums un bezspēcība.
Visas apsūdzības par bezsirdību un dzīvnieciskumu, ar kādu vācu propaganda uzbruka krieviem, attiecas uz pašiem vāciešiem. Gebelsa runas nav nekas cits kā vācu psiholoģija, kas projicēta uz ienaidnieku. Personības nenobriedums biedējoši izpaudās vācu ģenerālštāba bezmugurkaulībā, mīkstā kā gliemene čaulā.
Sirsnīgi nožēlojot grēkus, cilvēks atrod dievišķu žēlastību. Tā ir ne tikai reliģiska, bet arī psiholoģiska patiesība.
Vācija vienmēr ir bijusi garīgu katastrofu valsts: reformācija, zemnieku un reliģiskie kari. Nacionālsociālisma laikā dēmonu spiediens tik ļoti pieauga, ka cilvēki, nonākot viņu varā, pārvērtās par somnambuliskiem pārcilvēkiem, no kuriem pirmais bija Hitlers, kurš ar to inficēja visus pārējos.
Visi nacistu līderi ir apsēsti šī vārda tiešajā nozīmē, un nav šaubu, ka viņu propagandas ministrs tika apzīmēts ar dēmonizēta cilvēka zīmi – klibo. Desmit procenti Vācijas iedzīvotāju mūsdienās ir bezcerīgi psihopāti.
Jūs runājat par vāciešu garīgo mazvērtību un dēmonisko ierosināmību, bet vai, jūsuprāt, tas attiecas arī uz mums, šveiciešiem, pēc izcelsmes vāciešiem?
Mūs no šīs ierosināmības pasargā mūsu nelielais skaits. Ja Šveices iedzīvotāju skaits būtu astoņdesmit miljoni, tad tas pats varētu notikt ar mums, jo dēmonus piesaista galvenokārt masas. Kolektīvā cilvēks zaudē savas saknes, un tad viņu var pārņemt dēmoni.
Tāpēc praksē nacisti nodarbojās tikai ar milzīgu masu veidošanu un nekad ar personības veidošanos. Un tāpēc arī mūsdienās dēmonizēto cilvēku sejas ir nedzīvas, sastingušas, tukšas. Mūs, šveiciešus, no šīm briesmām pasargā mūsu federālisms un individuālisms. Pie mums tāda masu uzkrāšanās kā Vācijā nav iespējama, un, iespējams, šādā izolācijā slēpjas ārstēšanas veids, pateicoties kuram būtu iespējams savaldīt dēmonus.
Bet par ko var pārvērsties ārstēšana, ja tā tiek veikta ar bumbām un ložmetējiem? Vai dēmonizētas tautas militārajai pakļaušanai nevajadzētu tikai vairot mazvērtības sajūtu un saasināt slimību?
Šodien vācieši ir kā piedzēries cilvēks, kurš no rīta pamostas ar paģirām. Viņi nezina, ko viņi izdarīja, un nevēlas zināt. Ir tikai viena bezgalīgas nelaimes sajūta. Viņi pieliks izmisīgas pūles, lai attaisnotu sevi apkārtējās pasaules apsūdzību un naida priekšā, taču tas nebūs pareizais ceļš. Izpirkšana, kā jau norādīju, slēpjas tikai pilnīgā savas vainas atzīšanā. "Mea culpa, mea maxima culpa!" (Mana vaina, mana lielā vaina (lat.).)
Katrs cilvēks, kurš zaudēs savu Ēnu, katra tauta, kas tic viņa nemaldībai, kļūs par laupījumu
Sirsnīgi nožēlojot grēkus, cilvēks atrod dievišķu žēlastību. Tā ir ne tikai reliģiska, bet arī psiholoģiska patiesība. Amerikāņu ārstēšanas kurss, kas sastāv no civiliedzīvotāju izvešanas caur koncentrācijas nometnēm, lai parādītu visas tur pastrādātās šausmas, ir tieši pareizais ceļš.
Taču tikai ar morālo mācību vien mērķi sasniegt nav iespējams, grēku nožēlai jādzimst pašos vāciešu iekšienē. Iespējams, ka katastrofa atklās pozitīvos spēkus, ka no šīs sevis iegrimšanas atdzims pravieši, kas ir raksturīgi šiem dīvainajiem cilvēkiem kā dēmoni. Kas tik zemu nokritis, tam ir dziļums.
Katoļu baznīca, visticamāk, iegūs bagātīgu dvēseļu krājumu, jo protestantu baznīca šodien ir sašķelta. Ir ziņas, ka vispārējā nelaime ir pamodinājusi reliģisko dzīvi Vācijā: veselas kopienas vakaros nometas ceļos, lūdzot Kungu glābt tās no Antikrista.
Vai tad varam cerēt, ka dēmoni tiks padzīti un no drupām celsies jauna, labāka pasaule?
Nē, jūs vēl nevarat atbrīvoties no dēmoniem. Tas ir grūts uzdevums, kura risinājums ir tālā nākotnē. Tagad, kad vēstures eņģelis ir pametis vāciešus, dēmoni meklēs jaunu upuri. Un tas nebūs grūti. Katrs cilvēks, kurš zaudēs savu Ēnu, katra tauta, kas tic savai nemaldībai, kļūs par laupījumu.
Mēs mīlam noziedznieku un izrādām dedzinošu interesi par viņu, jo velns liek mums aizmirst par staru savā acī, kad pamanām raibumu brāļa acī, un tas ir veids, kā mūs apmānīt. Vācieši atklās sevi, kad pieņems un atzīs savu vainu, bet citi kļūs par apsēstības upuriem, ja savā riebumā pret vācu vainu aizmirsīs savas nepilnības.
Glābšana ir tikai mierīgā cilvēka audzināšanas darbā. Tas nav tik bezcerīgi, kā varētu šķist
Nedrīkst aizmirst, ka vāciešu liktenīgā tieksme uz kolektīvumu ir ne mazāk raksturīga arī citām uzvarējušām tautām, lai arī tās negaidīti varētu kļūt par upuriem dēmoniskiem spēkiem.
“Vispārējai ierosināmībai” mūsdienu Amerikā ir milzīga loma, un, cik ļoti krievus jau aizrauj varas dēmons, no nesenajiem notikumiem var viegli saprast, kam vajadzētu nedaudz mazināt mūsu mierīgo sajūsmu.
Briti šajā ziņā ir vissaprātīgākie: individuālisms viņus atbrīvo no pievilcības saukļiem, un šveicieši dalās savā izbrīnā par kolektīvo vājprātu.
Tad mums ar nepacietību jāgaida, lai redzētu, kā dēmoni izpaudīsies nākotnē?
Es jau teicu, ka pestīšana slēpjas tikai mierīgā cilvēka audzināšanas darbā. Tas nav tik bezcerīgi, kā varētu šķist. Dēmonu spēks ir milzīgs, un viņu rīcībā ir vismodernākie masu suģestijas līdzekļi – prese, radio, kino.
Tomēr kristietība spēja aizstāvēt savas pozīcijas nepārvaramā pretinieka priekšā, nevis ar propagandu un masveida pievēršanos – tas notika vēlāk un izrādījās ne tik nozīmīgi –, bet gan ar pārliecināšanu no cilvēka uz cilvēku. Un šis ir ceļš, kas mums jāiet, ja vēlamies izmantot dēmonus.
Grūti apskaust jūsu uzdevumu rakstīt par šīm radībām. Ceru, ka spēsiet izteikt manus uzskatus tā, lai cilvēkiem tie neliktos pārāk dīvaini. Diemžēl mans liktenis ir tāds, ka cilvēki, īpaši apsēstie, uzskata, ka esmu traks, jo ticu dēmoniem. Bet tā domāt ir viņu darīšana.
Es zinu, ka dēmoni pastāv. Tie nemazināsies, tas ir tikpat patiess kā tas, ka Buhenvalde pastāv.
Kārļa Gustava Junga intervijas “Werden die Seelen Frieden founden?” tulkojums