"Šeit bērniem netiek lūgts būt labiem."
"Vai jūs varat pagatavot man kūku 80 bērniem?" ", jautāju maizniekam. Izraēlā jūs iemācāties dalīties ļoti agri. Uz mūsu bērnu dzimšanas dienu aicinām visus viņu klasesbiedrus (kopumā viņiem ir 40), kuri bieži nāk kopā ar brāļiem un māsām vai pat kaimiņiem. Izraēliešu mamma vienmēr pērk dubultā daudzumā balonus un plastmasas šķīvjus un pārsvarā izcep tonnu kūku!
Mani dvīņi Palma un Onikss piedzima Parīzē piecas nedēļas iepriekš. Viņi bija ļoti mazi (mazāk par 2 kg), un viens no viņiem neelpoja. Uzreiz pēc dzemdībām viņas tika pārvestas uz citu slimnīcu. Tas notika tik ātri, ka neviens man neko nepaskaidroja. Izraēlā jaunā māte ir ļoti ielenkta: vecmātes, ārsti un dūlas (sievietes, kas pavada māti visā grūtniecības laikā) ir tur, lai viņu uzklausītu.
Izraēlā stādaudzētavas ir ļoti dārgas, dažreiz līdz 1 eiro mēnesī.
Katrai ģimenei ir savas receptes un līdzekļi, nav VIENA darbības režīma. Piemēram, aškenazimi no Austrumeiropas valstīm neizturas pret saviem bērniem tāpat kā sefardi no Ziemeļāfrikas. Pirmie dos karoti stiprā spirta ar cukuru pret vēdera sāpēm (pat bērniem), pārējiem karoti olīveļļas pret klepu.
Pediatri mums iesaka uzsākt uztura dažādošanu ar kaut ko saldu (piemēram, ābolu mērci). Es sāku ar dārzeņiem, vienmēr organiskiem un sezonāliem. Manas meitas gada vecumā jau ēda visu, pat humusu. Ēdienu laiki nav noteikti. Bieži vien ap pulksten 10 bērni ēd aruchat esser (uzkodu) un pēc tam pusdieno mājās. Atpūtas laikam tas ir arī diezgan elastīgs. Mazuļi snauž pusdienlaikā, bet, sākot ar bērnudārzu, viņi vairs neguļ. To nomaina mierīgs laiks. Bērnudārzi nekad nav bezmaksas, privātas iestādes var maksāt līdzvērtīgu 1 eiro mēnesī. Un mēs saņemam maz palīdzības.
Starp aškenazīmiem, kad bērnam sāp vēders, viņiem tiek dota karote stiprā alkohola. Starp sefardiem, karote olīveļļas pret klepu…
Knupji un mīkstās rotaļlietas knapi palikuši, mūsu 4gadnieki ir apmācīti kā rīkoties uzbrukuma gadījumā. Dažas mammas vienmēr ir modrās, es pēc dabas esmu brīvāka. Mans draugs pēdējo konfliktu laikā atgriezās tikai tur, kur bija viegli noslēpties ar ratiem. Tur jūs ātri iemācīsities nekrist panikā un vienmēr palikt uzmanīgs. Izraēliešu māšu lielākās bailes ir armija (jebkura māte, kura saka, ka labprāt sūta savus bērnus uz kara meliem!).
Tajā pašā laikā bērniem Izraēlā ir liela brīvība : 4 gadu vecumā viņi dodas uz skolu paši vai dodas uz draugu mājām bez pavadības. Ļoti agri viņi ļoti reaģē uz pieaugušajiem. Tas bieži tiek nepareizi interpretēts, un mēs uzskatām, ka viņi ir slikti audzināti. Bet mums nav vienādas pieklājības formas, bērniem nav par visu jāsaka “paldies”. Manas meitas veido savu dzīvi, es ļauju viņām atklāt pasauli. Dažkārt tās ir nepanesamas, bet man tās šķiet piepildītas un laimīgas! Francijā bieži dzirdu vecākus sakām: “Tu pārspīlē, beidz uzreiz! Izraēlieši ļāva tai vieglāk paslīdēt. Man dažreiz tiek norādīts uz manu vaļību, bet vienkārši manā valstī mēs nedomājam, vai bērns ir gudrs vai nē. Muļķības ir daļa no bērnības. No otras puses, katrs iet uz turieni pēc sava padoma. Cilvēkiem par visu ir savs viedoklis, un viņi nekavējas to izteikt. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka tur ir ļoti spēcīga kopības sajūta, it kā mēs piederētu ļoti lielai ģimenei.
Kad manām meitām ir drudzis, es iemērcu viņu zeķes etiķī un uzlieku kājās. Tas ir super efektīvi!