Pašmīlestība ir labas gribas un cieņas avots. Ja ar šīm jūtām nepietiek, attiecības kļūst autoritāras vai tiek veidotas pēc “upura-vajātāja” tipa. Ja nemīlu sevi, tad nespēšu mīlēt arī otru, jo tiekšos tikai uz vienu — būt mīlētam pašam.
Man būs vai nu jāprasa «uzpildīšana», vai arī jāatsakās no otra cilvēka sajūtas, jo man ar to joprojām ir par maz. Katrā ziņā man būs grūti kaut ko dot: nemīlot sevi, domāju, ka nevaru dot otram neko vērtīgu un interesantu.
Tas, kurš sevi nemīl, vispirms izmanto, bet pēc tam iznīcina partnera uzticību. «Mīlestības sniedzējs» kļūst apmulsis, viņš sāk šaubīties un galu galā apnīk pierādīt savas jūtas. Neiespējamā misija: jūs nevarat dot otram to, ko viņš var dot tikai pats sev - mīlestību pret sevi.
Tas, kurš nemīl sevi, bieži neapzināti apšauba otra jūtas: “Kāpēc viņam ir vajadzīga tāda nebūtība kā man? Tātad viņš ir vēl sliktāks par mani!» Patmīlības trūkums var izpausties arī gandrīz maniakālas ziedošanās, apsēstības ar mīlestību formā. Taču tāda apsēstība maskē neremdināmu vajadzību būt mīlētam.
Tātad, viena sieviete man stāstīja, kā viņa cieta no... sava vīra nemitīgajiem mīlestības apliecinājumiem! Viņos bija slēpta psiholoģiska vardarbība, kas atcēla visu, kas varētu būt labs viņu attiecībās. Pēc šķiršanās no vīra viņa zaudēja 20 kilogramus, kurus viņa iepriekš bija pieņēmusi, neapzināti cenšoties pasargāt sevi no viņa terorizējošām atzīšanās.
Esmu cieņas cienīgs, tāpēc esmu mīlestības cienīgs
Cita mīlestība nekad nevar kompensēt mūsu mīlestības trūkumu pret sevi. It kā zem kāda mīlestības aizsegā var noslēpt savas bailes un satraukumu! Kad cilvēks nemīl sevi, viņš ilgojas pēc absolūtas, beznosacījumu mīlestības un prasa, lai partneris viņam sniedz arvien vairāk pierādījumu par savām jūtām.
Viens vīrietis man stāstīja par savu draudzeni, kura viņu burtiski mocīja ar jūtām, pārbaudot attiecības pēc spēka. Šķita, ka šī sieviete viņam visu laiku jautā: "Vai jūs joprojām mani mīlēsit, pat ja es pret jums izturēšos slikti, ja nevarat man uzticēties?" Mīlestība, kas neparedz cienīgu attieksmi, neveido cilvēku un neapmierina viņa vajadzības.
Es pats biju mīļākais bērns, manas mātes dārgums. Bet viņa izveidoja ar mani attiecības ar pavēlēm, šantāžu un draudiem, kas neļāva man iemācīties uzticību, labestību un patmīlību. Neskatoties uz manas mātes pielūgsmi, es sevi nemīlēju. Deviņu gadu vecumā saslimu un nācās ārstēties sanatorijā. Tur es satiku medmāsu, kura (pirmo reizi mūžā!) man radīja apbrīnojamu sajūtu: esmu vērtīga — tāda, kāda esmu. Esmu cieņas vērts, kas nozīmē, ka esmu mīlestības cienīgs.
Terapijas laikā nevis terapeita mīlestība palīdz mainīt skatījumu uz sevi, bet gan viņa piedāvāto attiecību kvalitāte. Tās ir attiecības, kuru pamatā ir laba griba un spēja klausīties.
Tāpēc nenogurstu atkārtot: labākā dāvana, ko varam dot bērnam, ir ne tik daudz viņu mīlēt, cik iemācīt mīlēt sevi.