“Kad mana sieva nomira, man bija jādzīvo komunālajā saimniecībā, lai justos aizsargāts un varētu pēc iespējas labāk ieskaut Melvilu. Manas bēdas bija bezgalīgas, bet man bija jārūpējas par mūsu bērnu. Bieži vien man gribējās to ietīt burbuļplēvē un ieslidināt atvilktnē, lai ar to nekas nenotiek, bet es piespiedu sevi darīt pareizi, dažreiz nosūtot to uz saviem riskiem vai riskiem. maza cilvēka pienākumi. Patiesībā es gribēju būt ideāls tēvs, desmit no desmit katru dienu. Turklāt es pat izveidoju vērtēšanas sistēmu. Es atteicos no punktiem, ja Melvilam nebija laika ieturēt brokastis, sēžot pie galda, jo nebiju pietiekami precīzs par pamošanās laiku. Es atņēmu punktus, ja iebāzu viņam mutē šokolādes kūku, nevis svaigas maizes šķēli, dienas beigās sankcionēju sevi, atkārtojot katru neveiksmi, vienmēr tiecoties uz labāku nākamajai dienai.
Bailes nedarīt pietiekami daudz sava dēla labā vai neielikt tajā pietiekami daudz sirds, man bija nepanesamas. Vai es spēlēju parkā ar pietiekamu entuziasmu? Vai es biju lasījis stāstu, būdams klāt? Vai es viņu pietiekami intensīvi pieglaudu? Viņam vairs nebija mātes, man bija jābūt abiem, bet, tā kā es varēju būt tikai tēvs, man noteikti bija jābūt. Mehānisks izaicinājums, pilnīgs spiediens, lai emocijas nekad netraucētu manai rekonstrukcijai. Rezultāts, par kuru es pat nedomāju. Pats galvenais, manas sēras nedrīkst mani nomākt, jo es zināju, ka kraujai nebūs dibena. Tāpēc es piecēlos kā darbgalda roka ar spēku un mehāniski, nesot savu mazo zēnu mobilā skavas galā. Dažreiz šī mehānisma apžilbināts, man neizdevās. Man gadījās neredzēt, ka viņam ir drudzis, nejust, ka viņam sāp, aizkaitināties, krist panikā sava “nē” priekšā. Pārāk daudz vēloties būt ideālam, es aizmirsu būt cilvēks. Manas dusmas dažreiz bija pārāk spēcīgas.
Un tad vienā ļoti konkrētā dienā es domāju, ka lietas mainījās. Es devos atpakaļ uz savas pirmās grāmatas teātra izrādi. Darīju to slepus, samulsusi, ka istabā mani var atpazīt. Es baidījos tur atrasties, bet esmu gatavs stāties pretī savam raksturam. Taču, kad aktieris, kurš ienāca uz skatuves, teica tekstu, es redzēju tikai vienu tēlu, kādu, protams, ļoti godīgu, bet ļoti tālu no manis. Tāpēc es varēju atstāt viņu istabā, kad aizbraucu, pamest viņu teātrim, viņa mēģinājumam, katru vakaru stāstot stāstu, kas man vairs nepiederēja un ka man ir sajūta, ka esmu mazliet nozadzis no Helēnas. . arī atklājot to ar savu stāstu, lai visi to redzētu. Es izstāstīju savus pirmos soļus kā tētis vienatnē, anekdoti par mātēm bērnudārzā, kas dēlam gatavoja misu un kompotus, vai pat kādu vārdu no šīs kaimiņienes uz kāpnes, ko es nezināju, piedāvājot man palīdzēt ar Melvilu, ja nepieciešams... Visas šīs lietas šķita tālas. Es biju tos pārvarējis.
Tāpat kā pirms un pēc Helēnas nāves, teātrī bija pirms un pēc šī vakara. Būt labam tētim joprojām bija mana motivācija, bet ne tādā pašā veidā. Es ieguldu tajā savu enerģiju, bet es ieliku tajā citu dvēseli, šoreiz tuvāk manējai. Es atzinu, ka varu būt parasts tētis, kļūdīties, mainīt savas domas.
Pamazām es jutu, ka varu pilnībā izdzīvot emocijas, tāpat kā dienā, kad aizvedu Melvilu pēc saldējuma parkā, kur mēs ar mammu satikāmies.
Man nebija jāšķiro šī atmiņa, lai to ieliktu atkritumu tvertnē, kā tas bija jādara ar dažām Helēnas lietām. Viņam nebija tā neciešamā iepriekšējo mēnešu garša. Beidzot varēju mierīgi pievērsties atmiņai. Tāpēc es gribēju parādīt savam dēlam, ka arī es pirms būšanas "ideāls tētis" biju bērns, bērns, kurš iet skolā, kurš spēlējas, kurš krīt, bet arī bērns. bērns, kuram ir vecāki, kas plosās, un māte, kura mirst pārāk ātri... Melvilu aizvedu uz bērnības vietām. Mūsu līdzdalība kļuva tikai lielāka. Es saprotu viņa smieklus un saprotu viņa klusēšanu. Manējie ir tik tuvi viņam.
Dažus gadus pēc Helēnas nāves es satiku sievieti ar kuru es domāju par iespējamu pārcelties. Man neizdevās atvērt loku, kuru mēs ar Melvilu tagad veidojam, nedalāmu veselumu. Ir grūti kādam atbrīvot vietu. Tomēr prieks atgriezās. Helēna nav tabu vārds. Viņa vairs nav tas spoks, kas vajāja mūsu māju. Viņa tagad viņu apdzīvo, viņa ir ar mums. ”
Izvilkumi no Antuāna Leirisa grāmatas “La vie, après” éd. Roberts Lafonts.