Mūsdienās uz planētas ir sarežģīta vides situācija, un šajā ziņā ir grūti būt optimistam. Ūdens un meža resursi tiek barbariski ekspluatēti un ar katru gadu arvien vairāk samazinās, siltumnīcefekta gāzu emisijas pieaug, retas dzīvnieku sugas turpina izzust no planētas. Daudzās nabadzīgās valstīs cilvēkiem trūkst pārtikas, un aptuveni 850 miljoni cilvēku cieš no bada.
Liellopu audzēšanas ieguldījums šajā problēmā ir milzīgs, patiesībā tas ir galvenais cēlonis daudzām vides problēmām, kas samazina dzīves līmeni uz Zemes. Piemēram, šī nozare rada vairāk siltumnīcefekta gāzu nekā jebkura cita! Ņemot vērā, ka, pēc sociologu prognozēm, līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs 9 miljardus, esošās lopkopības problēmas kļūs vienkārši kliedzošas. Patiesībā viņi jau ir. Daži zīdītāju audzēšanu XXI gadsimtā emocionāli sauc par “gaļai”.
Mēs mēģināsim aplūkot šo jautājumu no sauso faktu viedokļa:
Lielākā daļa lauksaimniecībai piemērotas zemes (graudu, dārzeņu un augļu audzēšanai!), Tiek izmantota gaļas liellopu audzēšanai. Tostarp: 26% no šīm platībām ir paredzētas ganību lopiem, kas barojas ganībās, un 33% mājlopu barošanai, kas neganās zāli.
Lai iegūtu 1 kg gaļas, nepieciešams 16 kg graudu. Pasaules pārtikas budžets ļoti cieš no šādas graudu izmantošanas! Spriežot pēc tā, ka 850 miljoni cilvēku uz planētas cieš badu, šī nav ne racionālākā, ne efektīvākā resursu sadale.
Pavisam neliela daļa – tikai aptuveni 30% – no ēdamajiem graudiem attīstītajās valstīs (dati par ASV) tiek izmantoti cilvēku pārtikai, un 70% aiziet “gaļas” dzīvnieku barošanai. Šie krājumi varētu viegli pabarot izsalkušos un badā mirstošos. Patiesībā, ja cilvēki visā pasaulē beigtu barot savus mājlopus ar graudiem, kas ēd cilvēkus, mēs varētu pabarot papildu 4 cilvēkus (gandrīz 5 reizes vairāk nekā to cilvēku skaits, kuri šodien cieš badu)!
Ar katru gadu palielinās zemes platības, kas tiek piešķirtas mājlopu barošanai un ganīšanai, kas pēc tam nonāks kautuvē. Lai atbrīvotu jaunas platības, tiek dedzināti arvien vairāk mežu. Tas uzliek lielu cieņu dabai, tostarp izmaksā neizsakāmi miljardiem dzīvnieku, kukaiņu un augu dzīvību. Cieš arī apdraudētās sugas. Piemēram, ASV ganīšana apdraud 14% reto un aizsargājamo dzīvnieku sugu un 33% reto un aizsargājamo koku un augu sugu.
Liellopu audzēšana patērē 70% no pasaules ūdens apgādes! Turklāt tikai 13 no šī ūdens nonāk “gaļas” dzīvnieku dzirdināšanas vietā (pārējais ir tehniskām vajadzībām: telpu un mājlopu mazgāšanai utt.).
Cilvēks, kurš lieto uzturā gaļu, ar šādu pārtiku uzņem lielu skaitu potenciāli kaitīgu “informācijas pirkstu nospiedumu” no tā dēvētā “virtuālā ūdens” – informācijas no ūdens molekulām, ko dzīves laikā izdzēris dzīvnieks, ko cilvēks ir apēdis. Šo bieži vien negatīvo nospiedumu skaits gaļas ēdājiem ievērojami pārsniedz veselīgu nospiedumu skaitu no saldūdens, ko cilvēks dzer.
1 kg liellopu gaļas ražošanai nepieciešami 1799 litri ūdens; 1 kg cūkgaļas – 576 litri ūdens; 1 kg vistas – 468 litri ūdens. Bet uz Zemes ir reģioni, kur cilvēkiem vitāli nepieciešams svaigs ūdens, mums ar to nepietiek!
Ne mazāk “mantkārīga” ir gaļas ražošana dabiskā fosilā kurināmā patēriņa ziņā, kam uz mūsu planētas tuvākajās desmitgadēs briest akūta deficīta krīze (ogles, gāze, nafta). Lai saražotu 1 “gaļas” pārtikas kalorijas (vienu dzīvnieku olbaltumvielu kaloriju), ir nepieciešams 9 reizi vairāk fosilā kurināmā, nekā, lai saražotu 1 kaloriju augu pārtikas (augu proteīna). Fosilā kurināmā komponenti tiek dāsni iztērēti “gaļas” dzīvnieku barības ražošanā. Turpmākai gaļas transportēšanai ir nepieciešama arī degviela. Tas rada augstu degvielas patēriņu un ievērojamas kaitīgās emisijas atmosfērā (palielina pārtikas "oglekļa jūdzes").
Gaļas iegūšanai audzēti dzīvnieki saražo 130 reizes vairāk ekskrementu nekā visi cilvēki uz planētas!
Pēc ANO aplēsēm, liellopu audzēšana rada 15.5% kaitīgo emisiju – siltumnīcefekta gāzu – atmosfērā. Un saskaņā ar to šis rādītājs ir daudz lielāks – 51% līmenī.
Pamatojoties uz materiāliem