Kāpēc veiksmīgi, prātīgi cilvēki pēkšņi dodas pie zīlniekiem un ekstrasensiem? Šķiet, mēs meklējam kādu, kurš pieņems lēmumu mūsu vietā, kā bērnībā, kad visu izlēma pieaugušie. Bet mēs vairs neesam bērni. No kurienes rodas doma, ka atbildību par savu dzīvi labāk uzticēt tiem, kas “visu zina labāk par mums”?
Tagad Aleksandram ir 60 gadi. Reiz, būdams zēns, viņš ar māsu sēdēja uz žoga un ēda sulīgu ābolu. Viņš sīki atceras to dienu, pat to, ko viņi abi bija ģērbušies. Kāds vecs vīrs gāja pa ceļu un pagriezās uz viņu māju. Vecāki pret ceļotāju izturējās ar cieņu un pietāti.
Saruna bija pietiekami īsa. Vecais vīrs teica, ka zēns kuģos pa jūru (un tas bija attāls Sibīrijas ciems, kas radīja šaubas), ka viņš agri apprecēsies un ar heterodoksu un paliks atraitnis. Meitenei tika prognozēta laba nākotne: spēcīga ģimene, labklājība un daudz bērnu.
Zēns uzauga un devās mācīties uz lielu pilsētu, kur viņa specialitāte “nejauši” bija saistīta ar jūru. Viņš agri apprecējās ar meiteni no citas konfesijas. Un atraitnis. Tad viņš atkal apprecējās. Un atkal atraitnis.
Māsa gāja savu ceļu pavisam savādāk: īsa laulība ne mīlestības dēļ, šķiršanās, viens bērns, vientulība uz mūžu.
garīga infekcija
Kopš bērnības esam pieraduši ticēt Ziemassvētku vecītim, maģiskiem stāstiem, brīnumiem.
“Bērni bez ierunām uztver vecāku vēstījumus un attieksmi, pieņemot apkārtējo pasaules uzskatus,” skaidro psiholoģe Anna Stacenko, “Bērns aug. Saskaroties ar dažādām dzīves situācijām, viņš no savas bērnišķīgās puses vēlas, lai kāds varētu izlemt: kā rīkoties, kas tieši jādara, kā būs drošāk. Ja vidē nav cilvēka, kura viedoklim bērns pilnībā uzticētos, sākas meklējumi.
Un tad darbojas tie, kuri vienmēr un visu zina iepriekš, pārliecinoši prognozējot nākotni. Visi tie, kurus apveltām ar nozīmīgas un autoritatīvas personas statusu.
"Viņi dodas pie viņiem, lai atbrīvotos no atbildības, stresa no bailēm kļūdīties," turpina psiholoģe. — Lai kāds cits izvēlas un pastāsta, kā un ko darīt, lai mazinātu trauksmes līmeni, saņemtu pozitīvu pastiprinājumu. Un zīmīgam pieaugušajam mierināt: «Nebaidies, viss būs labi.»
Šajā brīdī kritiskums ir samazināts. Informācija tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Un pastāv iespēja, ka cilvēks būs “garīgi inficēts”. Turklāt citplanētiešu programmas ieviešana dažkārt notiek pavisam nemanāmi, neapzinātā līmenī.
Mēs sazināmies, izmantojot vārdus, no kuriem katrs satur noteiktu kodējumu, skaidru un slēptu vēstījumu, saka Anna Statsenko:
“Informācija nonāk gan apziņas līmenī, gan bezsamaņā. Apziņa var devalvēt šo informāciju, bet tajā pašā laikā bezsamaņā no teksta izcels to formātu un fragmentu, ko var pieņemt caur personīgās pieredzes un ģimenes un ģimenes vēstures prizmu. Un tad sākas saņemtās informācijas īstenošanas stratēģiju meklēšana. Pastāv lielas briesmas, ka nākotnē cilvēks rīkosies nevis no savas brīvas gribas, bet gan no ierobežojumiem, kas saņemti ar ziņas starpniecību.
Tas, cik ātri ziņu vīruss iesakņosies un vai ziņas vīruss vispār iesakņosies, ir atkarīgs no tā, vai mūsu bezsamaņā ir auglīga augsne šādai informācijai. Un tad vīruss pārņems bailes, bailes, personīgos ierobežojumus un uzskatus, saka Anna Stacenko.
Kā šo cilvēku dzīve būtu attīstījusies, neierobežojot prognozes? Kurā brīdī mēs pareģojuma dēļ atsakāmies no sava ceļa, no savas patiesās izvēles? Kad zuda uzticība sev, tavs augstākais «es»?
Mēģināsim to izdomāt un izstrādāt pretlīdzekli 5 soļos.
Vīrusa pretlīdzeklis
Pirmais solis: iemācieties paļauties uz pozīciju, mijiedarbojoties ar kādu: es esmu pieaugušais un Cits ir pieaugušais. Lai to izdarītu, jums ir jāizpēta sava pieaugušo daļa.
“Pieauguša cilvēka stāvoklis ir tāds, kurā cilvēks apzinās un saprātīgi novērtē jebkuras savas rīcības riskus, ir gatavs uzņemties atbildību par viņa dzīvē notiekošo,” skaidro Anna Stacenko. — Tajā pašā laikā viņš konkrētajā situācijā veido dažādas stratēģijas.
Šajā stāvoklī cilvēks nosaka, kas viņam ir iluzors, kur viņš vēlas būvēt gaisa pili. Bet viņš to vēro it kā no ārpuses, atturoties no pilnīgas atslēgšanās šajās ilūzijās vai vecāku aizliegumos.
Izpētīt savu pieaugušo daļu nozīmē izpētīt, vai es varu patstāvīgi izstrādāt stratēģiju, uzņemties atbildību par to, kas notiek ar sevi, būt kontaktā ar savām bailēm un citām jūtām, ļaut sev tās dzīvot.
Vai es varu paskatīties uz otru, nepārvērtējot tā nozīmi, bet nedevalvējot, no Es-pieaugušā un Cits-Pieaugušā pozīcijām. Vai es varu atšķirt savas ilūzijas no realitātes?
Otrais solis: iemācieties kritiski izturēties pret no malas saņemto informāciju. Kritiski - tas nav nolietojums, nevis nicinājums, bet gan kā viena no hipotēzēm, kas izskaidro notikumus.
Mēs esam gatavi pieņemt informāciju no citiem, bet mēs to uztveram kā vienu no teorijām, mierīgi to noraidot, ja tā neiztur.
Trešais solis: apzināties, vai manā lūgumā Otram ir neapzināta vēlme atbrīvot sevi no atbildības. Ja jā, atgriezieties pieaugušo pozīcijā.
Ceturtais solis: apzināties, kādas vajadzības es apmierinu, pievēršoties Citam. Vai manis izvēlētais kandidāts tiešām spēj apmierināt šo vajadzību?
Piektais solis: iemācīties noteikt vīrusa ievadīšanas brīdi. Stāvokļa maiņas līmenī. Piemēram, tu tikai smējies un biji enerģijas pilns, bet pēc sarunas ar kolēģi sakrājās melanholija, neticība sev. Kas notika? Vai tas ir mans vai kolēģa stāvoklis, kas tika nodots man? Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Vai sarunā bija kādas frāzes, kas izklausījās īpaši?
Uzturot kontaktu ar savu pieaugušo daļu, mēs varam pasargāt gan iekšējo bērnu, gan sevi no pašpiepildošiem pareģojumiem un citām iespējamām šāda veida briesmām.