Jo vecāki kļūstam, jo vairāk pieredzes iegūstam. Taču dažreiz ar to nepietiek, lai turpinātu piedzīvot prieku un jaunas emocijas. Un tad ļaujamies visam nopietnajam: nolemjam lēkt ar izpletni vai iekarot Elbrusu. Un vai tajā var palīdzēt mazāk traumējoša darbība, piemēram, mūzika?
“Reiz, pieaugušā vecumā, pamanīju, ka pie klavieru skaņām manī kaut kas sastingst un es piedzīvoju tīri bērnišķīgu sajūsmu,” par savu attiecību vēsturi ar instrumentu stāsta 34 gadus vecā Elena. — Bērnībā lielu interesi par mūziku neizrādīju, bet draugi gāja mūzikas skolā klavieru klasē, un vairākkārt redzēju, kā viņi gatavojas nodarbībām. Es skatījos uz viņiem kā apburts un domāju, ka tas ir grūti, dārgi, ka tam ir vajadzīgs īpašs talants. Bet izrādījās, ka nē. Pagaidām tikai sāku savu “ceļu mūzikā”, bet ar rezultātu jau esmu apmierināts. Reizēm man rodas neapmierinātība, kad pirksti nokļūst nevietā vai spēlē pārāk lēni, bet mācību procesā ļoti palīdz regularitāte: divdesmit minūtes, bet katru dienu, reizi nedēļā dod vairāk nekā divu stundu nodarbību.
Vai pieaugušā vecumā sākt darīt ko jaunu ir krīze vai, gluži otrādi, mēģinājums no tās izkļūt? Vai arī nē? Par to runājam ar psihologu, Kognitīvās uzvedības psihoterapijas asociācijas biedru, grāmatas “Kļūsti īsts!” autori. Kirils Jakovļevs:
“Jauni vaļasprieki pieaugušā vecumā bieži vien ir viens no vecuma krīzes pazīmēm. Taču krīze (no grieķu valodas “lēmums”, “pagrieziena punkts”) ne vienmēr ir slikta, pārliecināts eksperts. — Daudzi sāk aktīvi sportot, rūpējas par savu veselību, mācās dejot, mūziku vai zīmēšanu. Citi izvēlas citu ceļu — sāk spēlēt azartspēles, tusēt jauniešu klubos, iegūt tetovējumus, lietot alkoholu. Tomēr der atcerēties, ka pat labvēlīgas pārmaiņas dzīvē var liecināt par neatrisinātām problēmām. Daudzi cilvēki ar savām bailēm rīkojas tieši tā: bēg no tām citā virzienā – darbaholisms, hobiji, ceļojumi.
Psychologies.ru: vai ģimenes stāvoklis ietekmē jaunas nodarbošanās izvēli, vai “ģimene, bērni, hipotēka” var dzēst jebkādu interesi par pumpuru?
Kirils Jakovļevs: Ģimenes attiecības, protams, ietekmē jaunas nodarbošanās izvēli un, galvenais, spēju sistemātiski tai veltīt laiku. Savā praksē bieži sastopos ar situācijām, kad viens partneris tā vietā, lai atbalstītu otru kādā jaunā nodarbē (hobijs makšķerēšanā, zīmēšanā, kulinārijas meistarklasēs), gluži pretēji, sāk teikt: “Vai tev ir vēl kas darāms? ”, “Labāk dabū citu darbu.” Šāda nevērība pret izvēlētā vajadzībām negatīvi ietekmē pāri un provocē ģimenes attiecību krīzi. Šādos gadījumos labāk dalīties ar partnera interesi vai vismaz viņam netraucēt. Vēl viena iespēja ir mēģināt pašam pievienot savai dzīvei spilgtas krāsas.
— Kādi mehānismi mūsu organismā aktivizējas, kad sākam darīt ko jaunu?
Viss jaunais mūsu smadzenēm vienmēr ir izaicinājums. Kad ierasto lietu vietā sākam to noslogot ar jaunu pieredzi, tas kalpo kā lielisks stimuls neiroģenēzei — jaunu smadzeņu šūnu, neironu veidošanai, jaunu neironu savienojumu veidošanai. Jo vairāk būs šī “jaunā”, jo vairāk laika smadzenes būs “spiestas” būt formā. Svešvalodu apguve, zīmēšana, dejošana, mūzika neatsverami ietekmē tās funkcijas. Kas savukārt samazina agrīnas demences iespējamību un saglabā mūsu domāšanu skaidru līdz sirmam vecumam.
— Vai mūzika kopumā var ietekmēt mūsu garīgo stāvokli vai pat dziedēt?
— Mūzika noteikti ietekmē cilvēka garīgo stāvokli. Pozitīvs vai negatīvs ir atkarīgs no tā veida. Klasika, patīkamas melodijas vai dabas skaņas palīdz mazināt stresu. Cita veida mūzika (piemēram, smagais metāls) var palielināt stresu. Agresijas un izmisuma pilni dziesmu teksti var izraisīt līdzīgas negatīvas sajūtas, tāpēc ir tik svarīgi jau no mazotnes ieaudzināt bērnos “mūzikas kultūru”.
“Ja vēl nezini, ar ko sākt, saproti, no kāda instrumenta tava dvēsele dzied,” savukārt uzsver Jekaterina. — Esmu pārliecināts, ka spēlēt var iemācīties katrs, īpaši ar skolotāja palīdzību. Nesteidzieties, esiet pacietīgi. Kad sāku, es pat nezināju mūziku. Strum pastāvīgi un bez pārtraukuma. Dodiet sev laiku, lai apgūtu jaunas lietas. Izbaudi to, ko dari. Un tad rezultāts neliks jums gaidīt.