Vecāki bieži baidās vest bērnu pie psihologa, uzskatot, ka tam ir jābūt pamatotam iemeslam. Kad ir jēga vērsties pie speciālista? Kāpēc tas ir redzams no ārpuses? Un kā dēlā un meitā audzināt ķermeņa robežu sajūtu? Par to stāsta bērnu psiholoģe Tatjana Bedņika.
Psiholoģijas: Datorspēles ir jauna realitāte, kas ielauzās mūsu dzīvē un kas, protams, ietekmēja arī bērnus. Vai jūs domājat, ka pastāv reālas briesmas tādām spēlēm kā Pokemon Go kļūt par vispārpieņemtu traku, vai arī mēs, kā vienmēr, pārspīlējam ar jauno tehnoloģiju radītajām briesmām un bērni var droši dzīties pakaļ pokemonam, jo viņiem tas patīk?1
Tatjana Bednika: Protams, tā ir kaut kāda jauna, jā, lieta mūsu realitātē, taču man šķiet, ka briesmas rada tikai interneta parādīšanās. Lūk, kā lietot. Protams, mēs nodarbojamies ar lielāku labumu, jo bērns nesēž pie datora, vismaz iziet pastaigāties... Un tajā pašā laikā ar lielu kaitējumu, jo tas ir bīstami. Bērns, iegrimis spēlē, var tikt notriekts ar automašīnu. Tāpēc labums un kaitējums ir kopā, tāpat kā jebkurai sīkrīku izmantošanai.
Žurnāla oktobra numurā jūs, es un citi eksperti runājām par to, kā noteikt, kad ir pienācis laiks vest bērnu pie psihologa. Kādas ir nepatikšanas pazīmes? Kā atšķirt situāciju, kurā nepieciešama iejaukšanās, no ierastajām bērna vecuma izpausmēm, kuras tikai kaut kā jāpiedzīvo?
T.B.: Pirmkārt, gribu teikt, ka bērnu psihologs ne vienmēr un ne tikai par nepatikšanām, jo mēs strādājam gan attīstībai, gan potenciāla atraisīšanai, gan attiecību uzlabošanai... Ja kādam vecākam ir nepieciešamība, šis jautājums radās ģenerālis: “A Vai man vajadzētu vest bērnu pie psihologa? ", Man ir jāiet.
Un ko teiks psihologs, ja pie viņa nāks mamma vai tētis ar bērnu un jautās: “Ko jūs varat teikt par manu puiku vai manu meiteni? Ko mēs varētu darīt sava bērna labā?
T.B.: Protams, psihologs var diagnosticēt bērna attīstību, pateikt vismaz, vai attīstība atbilst mūsu nosacīti vecuma normām. Jā, viņš var runāt ar vecāku par jebkādām grūtībām, kuras vēlētos mainīt, novērst. Bet, ja runājam par nepatikšanām, tad kam pievēršam uzmanību, kam jāpievērš uzmanība vecākiem neatkarīgi no vecuma?
Tās, pirmkārt, ir pēkšņas izmaiņas bērna uzvedībā, ja bērns iepriekš bija aktīvs, dzīvespriecīgs un pēkšņi kļūst domīgs, skumjš, nomākts. Vai arī otrādi, bērns, kuram bija tik ļoti kluss, mierīgs temperaments, pēkšņi kļūst satraukts, aktīvs, dzīvespriecīgs, tas arī ir iemesls, lai uzzinātu, kas notiek.
Tātad pārmaiņām pašām vajadzētu piesaistīt uzmanību?
T.B.: Jā, jā, tās ir krasas izmaiņas bērna uzvedībā. Turklāt, neatkarīgi no vecuma, kāds varētu būt iemesls? Kad bērns nevar iekļauties nevienā bērnu kolektīvā, vai tas ir bērnudārzs, skola: tas vienmēr ir iemesls aizdomāties par to, kas ir nepareizi, kāpēc tas notiek. Trauksmes izpausmes, tās, protams, var izpausties dažādi pirmsskolas vecuma bērnam, pusaudzim, bet mēs saprotam, ka bērns par kaut ko uztraucas, ļoti uztraucas. Spēcīgas bailes, agresivitāte – šie brīži, protams, vienmēr un jebkurā vecuma periodā ir iemesls, lai vērstos pie psihologa.
Ja attiecības neklājas labi, kad vecākiem ir grūti saprast savu bērnu, starp viņiem nav savstarpējas sapratnes, arī tas ir iemesls. Ja runājam konkrēti par ar vecumu saistītām lietām, tad par ko būtu jāuztraucas pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem? Ka bērns nespēlējas. Vai arī viņš aug, viņa vecums palielinās, bet spēle neattīstās, tā paliek tikpat primitīva kā agrāk. Skolēniem tās, protams, ir mācīšanās grūtības.
Visizplatītākais gadījums.
T.B.: Vecāki bieži saka: "Šeit viņš ir gudrs, bet slinks." Mēs kā psihologi uzskatām, ka nav tāda slinkuma, vienmēr ir kāds iemesls... Bērns nez kāpēc atsakās vai nevar mācīties. Pusaudzim satraucošs simptoms būs komunikācijas trūkums ar vienaudžiem, protams, arī tas ir iemesls, lai mēģinātu saprast — kas notiek, kas notiek ar manu bērnu?
Bet ir situācijas, kad no malas vairāk redzams, ka ar bērnu notiek kaut kas, kas agrāk nebija, kaut kas satrauc, satrauc vai tev šķiet, ka vecāki vienmēr labāk pazīst bērnu un spēj labāk atpazīt bērnu. simptomi vai kādas jaunas parādības?
T.B.: Nē, diemžēl ne vienmēr vecāki var objektīvi novērtēt sava bērna uzvedību un stāvokli. Gadās arī, ka no sāniem tas ir vairāk redzams. Vecākiem dažreiz ir ļoti grūti pieņemt un saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Šis ir pirmais. Otrkārt, viņi var tikt galā ar bērnu mājās, īpaši, ja runa ir par mazu bērnu. Tas ir, viņi pierod, viņiem nešķiet, ka tā izolācija vai vientulība ir kaut kas neparasts ...
Un no malas tas ir redzams.
T.B.: To var redzēt no malas, īpaši, ja mums ir darīšana ar pedagogiem, skolotājiem ar milzīgu pieredzi. Protams, viņi jau jūt daudzus bērnus, saprot un var pateikt saviem vecākiem. Man šķiet, ka jebkādi pedagogu vai skolotāju komentāri ir jāpieņem. Ja tas ir autoritatīvs speciālists, vecāki var jautāt, kas ir nepareizi, kas tieši satrauc, kāpēc tas vai cits speciālists tā domā. Ja vecāks saprot, ka viņa bērns vienkārši nav pieņemts ar viņa īpašībām, tad varam secināt, kam mēs dodam un uzticam savu bērnu.
Vecāki baidās vest bērnu pie psihologa, viņiem šķiet, ka tā ir viņu vājuma vai nepietiekamo izglītības spēju atzīšana. Bet mēs, tā kā šādus stāstus dzirdam daudz, zinām, ka tas vienmēr nes labumu, ka daudzas lietas var viegli labot. Šis darbs parasti sniedz atvieglojumu ikvienam, gan bērnam, gan ģimenei, gan vecākiem, un nav pamata no tā baidīties... Tā kā mums septembra sākumā bija skumjš stāsts ap vienu no Maskavas skolām, gribēju pajautāt. par ķermeņa robežām. Vai mēs varam bērnos izglītot šīs ķermeņa robežas, izskaidrot viņiem, kuri pieaugušie var tām pieskarties un kā tieši, kurš var glāstīt viņu galvu, kurš var satvert rokas, kā atšķiras dažādi ķermeņa kontakti?
T.B.: Protams, tas ir jāaudzina bērniem jau no agras bērnības. Ķermeņa robežas vispār ir īpašs personības robežu gadījums, un mums jau no bērnības jāmāca bērnam, ka viņam ir tiesības teikt “nē”, nedarīt to, kas viņam ir nepatīkams.
Pedagogi vai skolotāji ir autoritatīvas figūras ar varu, tāpēc dažkārt šķiet, ka viņiem ir daudz vairāk spēka nekā patiesībā.
T.B.: Parādot cieņu pret šīm robežām, tostarp pret fizisko, mēs varam ieaudzināt bērnā distanci no jebkura pieaugušā. Protams, bērnam ir jāzina sava dzimumorgāna nosaukums, labāk tos no bērnības saukt saviem vārdiem, paskaidrot, ka šī ir intīma zona, kurai neviens bez atļaujas nevar pieskarties, tikai ārsts, kuram mamma un tētis uzticas un atveda bērnu. Bērnam jāzina! Un viņam skaidri jāsaka “nē”, ja pēkšņi kāds izsaka vēlmi viņam tur pieskarties. Šīs lietas ir jāaudzina bērnā.
Cik bieži tas notiek ģimenē? Atnāk vecmāmiņa, mazs bērns, jā, viņš tagad negrib, lai viņu apskauj, bučo, piespiež. Vecmāmiņa ir aizvainota: "Tāpēc es atnācu ciemos, un jūs mani tā ignorējat." Protams, tas ir nepareizi, ir jārespektē tas, ko bērns jūt, viņa vēlmes. Un, protams, bērnam jāpaskaidro, ka ir tuvi cilvēki, kas var viņu apskaut, ja viņš vēlas apskaut savu draugu smilšu kastē, tad “pajautāsim viņam”...
Vai tagad vari viņu apskaut?
T.B.: Jā! Jā! Tas pats, bērnam augot, vecākiem jāizrāda cieņa pret viņa ķermeņa robežām: neiet vannā, kad bērns mazgājas, kad bērns pārģērbjas, klauvē pie viņa istabas durvīm. Protams, tas viss ir svarīgi. Tas viss ir jāaudzina no ļoti, ļoti agras bērnības.
1 Interviju ierakstīja žurnāla Psychologies galvenā redaktore Ksenija Kiseļeva raidījumam «Statuss: attiecībās», radio «Kultūra», 2016. gada oktobrī.