Aizraušanās ar bioloģisko pārtiku Krievijā, atšķirībā no Eiropas un Amerikas, nebūt nav izplatīta. Taču interese par to pieaug – neskatoties uz augstajām izmaksām un krīzi. Vietējā tirgū jau parādījušies pirmie bioloģiskie asni.
Frāze “bioloģiskā pārtika”, kas tik ļoti kaitina ķīmiķus un biologus, parādījās pirms 60 gadiem. Viss sākās ar lordu Valteru Džeimsu Nortbornu, kurš 1939. gadā nāca klajā ar saimniecības kā organisma koncepciju un no turienes radīja bioloģisko lauksaimniecību pretstatā ķīmiskajai lauksaimniecībai. Lords Agronoms attīstīja savu ideju trīs grāmatās un kļuva pazīstams kā viens no jauna veida lauksaimniecības tēviem. Procesā aktīvi piedalījās arī angļu botāniķis sers Alberts Hovards, amerikāņu mediju magnāts Džeroms Rodeils un citi, pārsvarā bagāti un izcili cilvēki.
Līdz 80. gadu beigām Rietumos bioloģiskās saimniecības un to produktus galvenokārt interesēja new age sekotāji un veģetārieši. Sākumā viņi bija spiesti pirkt eko pārtiku tieši no ražotājiem – mazajām saimniecībām, kas nolēma pāriet uz dabiskāku kultūraugu audzēšanas veidu. Tajā pašā laikā produktu kvalitāti un to ražošanas nosacījumus klients pārbaudīja personīgi. Bija pat devīze “Pazīsti savu zemnieku – tu zini savu ēdienu”. Kopš 90. gadu sākuma segments sāka attīstīties daudz aktīvāk, dažkārt pieaugot par 20% gadā un šajā rādītājā apsteidzot citas pārtikas tirgus jomas.
Būtisku ieguldījumu virziena attīstībā devušas apvienotās Eiropas iniciatīvas, kas jau 1991. gadā pieņēma bioloģisko saimniecību ražošanas noteikumus un standartus. Amerikāņi ar savu normatīvo dokumentu vākšanu reaģēja tikai 2002. gadā. Izmaiņas pakāpeniski skārušas ekoproduktu ražošanas un izplatīšanas veidus: pirmajai sāka pieslēgties lielās korporatīvās saimniecības, bet otrajai - atsevišķas lielveikalu ķēdes. Sabiedriskā doma sāka atbalstīt modes kliedzienu: ekoloģiski perfektu pārtiku reklamēja kinozvaigznes un populāri mūziķi, vidusšķira aprēķināja veselīga uztura ieguvumus un piekrita par to pārmaksāt no 10 līdz 200%. Un pat tie, kuri nevar atļauties bioloģisko pārtiku, uzskatīja, ka tā ir tīrāka, garšīgāka un barojošāka.
Līdz 2007. gadam bioloģiskā tirgus ziņoja par vairāk nekā 60 valstīm, kurās ir ieviesti nepieciešamie normatīvie un reglamentējošie dokumenti, gada peļņa 46 miljardu dolāru apmērā un 32,2 miljoni hektāru, ko aizņem bioloģiskās saimniecības. Tiesa, pēdējais rādītājs, salīdzinot ar tradicionālo ķīmisko lauksaimniecību, sastādīja tikai 0,8% no pasaules apjoma. Bioloģiskās pārtikas kustība uzņem apgriezienus, tāpat kā ar to saistītā uzņēmējdarbības aktivitāte.
Skaidrs, ka pie masu patērētāja ekopārtika drīz nenonāks. Daudzi zinātnieki ir skeptiski par šo ideju: viņi norāda uz to, ka bioloģiskajai pārtikai nav pierādītas priekšrocības salīdzinājumā ar parasto pārtiku cilvēkiem noderīgo vitamīnu un minerālvielu ziņā, kā arī uzskata, ka bioloģiskā lauksaimniecība nespēj pabarot visus iedzīvotājus. planēta. Turklāt mazākas organiskās vielas ražas dēļ tās ražošanai būs jāatvēl lielākas platības, radot papildu kaitējumu videi.
Protams, eko-pārtikas zinātniekiem ir savi pētījumi, kas atspēko līdzcilvēku skeptiķu argumentus, un vidusmēra cilvēka, kurš interesējas par tēmu, izvēle pārvēršas par ticību vienam vai otram jēdzienam. Savstarpējo apsūdzību virsotnē bioloģiskās lauksaimniecības atbalstītāji un viņu pretinieki pārgāja uz sazvērestības līmeni: ekoskeptiķi dod mājienu, ka viņu pretinieki nerūpējas par dabu, bet vienkārši reklamē jaunos ražotājus, pa ceļam diskreditējot vecos, un ekoentuziasti atbild, ka skeptiķu taisnīgo niknumu maksā ķīmijas uzņēmumi un parastās pārtikas piegādātāji, kuri baidās no konkurences un noieta tirgu zaudēšanas.
Krievijai liela mēroga diskusijas par bioloģiskās pārtikas priekšrocībām vai nederīgumu, iesaistot zinātniskās pasaules ekspertus, praktiski nav svarīgas: pēc dažu bioloģiskās uztura cienītāju domām, mūsu atpalicība no pārējās pasaules šajā jautājumā ir 15- 20 gadi. Vēl nesen mazākums, kas neko negribēja košļāt, uzskatīja par lielu panākumu, ja izdevās personīgi iepazīties ar kādu netālu no pilsētas dzīvojošu zemnieku un kļūt par viņa pastāvīgo klientu. Un šajā gadījumā cietējs saņēma tikai ciema pārtiku, kas ne vienmēr atbilst augstajam bioloģiskās pārtikas līmenim, jo zemnieks tās ražošanā varēja izmantot ķīmiju vai antibiotikas. Attiecīgi valsts regulējums par ekopārtikas standartiem nepastāvēja un faktiski nepastāv.
Neskatoties uz tik sarežģītiem apstākļiem, 2004.-2006.gadā Maskavā tika atvērti vairāki specializēti veikali bioloģiskās produkcijas cienītājiem – tas uzskatāms par pirmo ievērojamo mēģinājumu ieviest vietējo bioloģisko modi. Ievērojamākie no tiem bija ar lielu ažiotāžu atklātais eko tirgus “Sarkanais ķirbis”, kā arī Vācijas “Biogurme” un “Grunwald” Maskavas filiāle, kas veidota, ņemot vērā Vācijas attīstību. “Ķirbis” noslēdzās pēc pusotra gada, “Biogurme” izturēja divus. Grunwald izrādījās visveiksmīgākais, tomēr tas mainīja nosaukumu un veikala dizains, kļūstot par “Bio-Market”. Veģetārieši ir izveidojuši arī specializētus veikalus, piemēram, Jagannath Health Food Store — vietu, kur var atrast pat visretākos veģetāros produktus.
Un, lai gan bioloģiskās pārtikas cienītāji daudzmiljonu dolāru vērtajā Maskavā joprojām veido ļoti mazu procentuālo daļu, tomēr viņu ir tik daudz, ka šī nozare turpina attīstīties. Lielveikalu ķēdes cenšas pievienoties specializētajiem veikaliem, taču parasti paklūp uz cenām. Skaidrs, ka eko pārtiku lētāk par noteiktu ražotāja noteikto līmeni pārdot nevar, tāpēc dažkārt par to nākas maksāt trīs līdz četras reizes vairāk nekā par parastajiem produktiem. Savukārt lielveikali nespēj atteikties no daudzkārtējas peļņas un apjomu palielināšanas – uz to balstās viss viņu tirdzniecības mehānisms. Šādā situācijā atsevišķi bioloģiskās lauksaimniecības cienītāji uzņemas procesu savās rokās un sasniedz labus rezultātus diezgan īsā laikā.