Psiholoģijas uzdevums ir izskaidrot dažādu cilvēku uzvedību, aprakstīt dažāda vecuma cilvēku uzvedību dažādās situācijās. Bet kā palīdzēt cilvēkiem attīstīties, mācīties, izglītot, lai viņi kļūtu par cienīgiem cilvēkiem — tā nav psiholoģija, bet pedagoģija tiešā nozīmē. Paskaidrojums un apraksts, ieteikumi par paņēmienu izmantošanu - tā ir psiholoģija. Veidošanās un izglītība, ietekmes metodes un tehnoloģijas — tā ir pedagoģija.
Veikt pētījumus, pārbaudīt, cik bērns ir gatavs skolai, ir psiholoģija. Bērna sagatavošana skolai ir pedagoģija.
Psihologs var tikai sēdēt pie galda, noteikt, vērtēt, aprakstīt un izskaidrot, labākajā gadījumā nākt klajā ar ieteikumiem tiem, kas paši kaut ko darīs ar cilvēkiem. Psihologs var iesaistīties mijiedarbībā tikai, lai mācītos, nevis lai kaut ko mainītu cilvēkā. Patiešām kaut ko darīt ar savām rokām, reāli ietekmēt cilvēku, mainīt cilvēku — tā, domājams, jau ir cita profesija: pedagoģija.
Psihologs mūsdienu izpratnē ir būtībā bez rokām.
Mūsdienās praktiskie psihologi, kas izvirza sev pedagoģiskus mērķus, pakļauj sevi ugunij. Pedagoģiju glābj tas, ka tā audzina mazus bērnus. Tiklīdz mēs pārejam pie bērnu audzināšanas, uzreiz rodas virkne sarežģītu jautājumu: “Kas tev deva atļauju noteikt, kā konkrētam cilvēkam jādzīvo? Uz kāda pamata jūs uzņematies tiesības noteikt, kas ir slikts un kas ir labs cilvēkam? šie cilvēki?"
Tomēr praktiskajam psihologam vienmēr ir viena izeja: doties uz psihokorekciju vai psihoterapiju. Kad bērns vai pieaugušais jau ir atklāti slims, tad sauc ekspertus: palīdziet! Faktiski praktiskā psiholoģija, vismaz Krievijā, ir dzimusi tieši no psihoterapeitiskās darbības, un līdz šim konsultējošo psihologu biežāk sauc par psihoterapeitu.
Praktiskās psiholoģijas jomā vari strādāt gan kā konsultants, gan kā treneris, kamēr galvenā izvēle joprojām paliek: vai tu vairāk esi psihoterapeits vai vairāk skolotājs? Vai tu dziedini vai māci? Visbiežāk šodien šī izvēle tiek veikta psihoterapijas virzienā.
Sākumā tas šķiet visai romantiski: “Palīdzēšu cilvēkiem grūtās situācijās,” drīz vien nāk vīzija, ka psihologs-konsultants viegli pārtop par dzīvības dienesta darbinieku, steidzīgi labojot trūdošos eksemplārus.
Taču ar katru gadu pieaug izpratne, ka no tiešas palīdzības cilvēkiem ar problēmām ir jāpāriet uz profilaksi, novēršot problēmu rašanos. Ka ir jānodarbojas ar attīstības psiholoģiju, ka tieši tas ir daudzsološais virziens, kas radīs jaunu cilvēku un jaunu sabiedrību. Psihologam jāiemācās kļūt par skolotāju. Skatīt →
Psihologa pedagoģiskā misija
Psihologs-pedagoģe aicina cilvēkus uz izaugsmi un attīstību, parāda, kā nav būt Upurim, kā kļūt par savas dzīves Autoru.
Psihologs-pedagogs ir tas, kurš ienes cilvēku dzīvē kādu jēgu, kuru viņi dažkārt aizmirst, sakot, ka dzīve ir nenovērtējama dāvana, kuras fakts ir vislielākā laime. Skatīt →