Vai visi cilvēki var piedzīvot vienādas emocijas? Jā un nē. Pētot pasaules tautu valodas, zinātnieki ir atklājuši atšķirības gan emociju nosaukumos, gan tajā, ko mēs saprotam ar šiem nosaukumiem. Izrādās, pat universālai cilvēku pieredzei dažādās kultūrās var būt savas nokrāsas.
Mūsu runa ir tieši saistīta ar domāšanu. Pat padomju psihologs Ļevs Vigotskis apgalvoja, ka cilvēkam raksturīgās augstākās psiholoģiskās komunikācijas formas ir iespējamas tikai tāpēc, ka mēs, cilvēki, ar domāšanas palīdzību kopumā atspoguļojam realitāti.
Augot noteiktā lingvistiskā vidē, mēs domājam savā dzimtajā valodā, no tās vārdnīcas atlasām nosaukumus priekšmetiem, parādībām un sajūtām, apgūstam vārdu nozīmi no vecākiem un “tautiešiem” savas kultūras ietvaros. Un tas nozīmē, ka, lai gan mēs visi esam cilvēki, mums var būt dažādi priekšstati, piemēram, par emocijām.
"Lai gan jūs viņu saucat par rozi, vismaz ne…"
Kā mēs, dažādu kultūru cilvēki, domājam par pamatemocijām: bailēm, dusmām vai, teiksim, skumjām? Ļoti atšķirīgs, saka Dr. Džozefs Vats, Otago universitātes pētnieks un starptautiskā projekta dalībnieks emociju jēdzienu starpkultūru daudzveidības pētīšanai. Projekta pētnieku grupā ir psihologi no Ziemeļkarolīnas Universitātes (ASV) un lingvisti no Maksa Planka Dabaszinātņu institūta (Vācija).
Zinātnieki pārbaudīja vārdus no 2474 valodām, kas pieder 20 galvenajām valodu saimēm. Izmantojot skaitļošanas pieeju, viņi identificēja "koleksifikācijas" modeļus, parādību, kurā valodas izmanto vienu un to pašu vārdu, lai izteiktu semantiski saistītus jēdzienus. Citiem vārdiem sakot, zinātniekus interesēja vārdi, kas nozīmēja vairāk nekā vienu jēdzienu. Piemēram, persiešu valodā tā pati vārda forma “ænduh” tiek izmantota, lai izteiktu skumjas un nožēlu.
Kas iet ar bēdām?
Izveidojot milzīgus koleksifikāciju tīklus, zinātnieki ir spējuši korelēt jēdzienus un to nosaukšanas vārdus daudzās pasaules valodās un ir atklājuši būtiskas atšķirības emociju atspoguļojumā dažādās valodās. Piemēram, Nakh-Dagestānas valodās “bēdas” iet roku rokā ar “bailām” un “trauksmi”. Un Tai-Kadai valodās, kurās runā Dienvidaustrumāzijā, jēdziens "bēdas" ir tuvu "nožēlai". Tas liek apšaubīt vispārējos pieņēmumus par emociju semantikas universālo raksturu.
Tomēr emociju semantikas izmaiņām ir sava struktūra. Izrādījās, ka valodu saimēm, kas atrodas ģeogrāfiski tuvu, ir vairāk līdzīgu “uzskatu” par emocijām nekā tām, kas atrodas vairāk attālinātas viena no otras. Iespējams, ka iemesls ir tas, ka šo grupu kopīga izcelsme un vēsturiskais kontakts radīja vienotu emociju izpratni.
Pētnieki arī atklāja, ka visai cilvēcei ir universāli emocionālās pieredzes elementi, kas var izrietēt no kopīgiem bioloģiskiem procesiem, kas nozīmē, ka veidu, kā cilvēki domā par emocijām, nosaka ne tikai kultūra un evolūcija, bet arī bioloģija.
Projekta mērogs, jauni tehnoloģiskie risinājumi un pieejas ļauj plašāk paskatīties uz iespējām, kas paveras šajā zinātnes virzienā. Vatss un viņa komanda plāno turpināt pētīt starpkultūru atšķirības garīgo stāvokļu definīcijā un nosaukšanā.
nenosauktas jūtas
Valodas un kultūras atšķirības dažkārt sniedzas tik tālu, ka mūsu sarunu biedra vārdnīcā var atrasties termins sajūtai, kuru mēs pat neesam pieraduši izolēt kā kaut ko atsevišķu.
Piemēram, zviedru valodā “resfeber” nozīmē gan trauksmi, gan priecīgas gaidas, ko piedzīvojam pirms ceļojuma. Un skoti ir piešķīruši īpašu terminu “tarle” panikai, ko piedzīvojam, kad, iepazīstinot cilvēkus ar citiem, nevaram atcerēties viņa vārdu. Pazīstama sajūta, vai ne?
Lai izjustu kaunu, ko jūtam pret otru, britu un pēc viņiem mēs, sākām lietot frāzi “spāņu kauns” (spāņu valodā ir savs netiešā apmulsuma apzīmējums – “vergüenza ajena”). Starp citu, somu valodā šādai pieredzei ir arī nosaukums – “myötähäpeä”.
Izpratne par šādām atšķirībām ir svarīga ne tikai zinātniekiem. Darbā vai ceļojumā daudziem no mums nākas sazināties ar citu kultūru pārstāvjiem, kuri runā dažādās valodās. Izpratne par atšķirībām domās, tradīcijās, uzvedības noteikumos un pat emociju konceptuālajā uztverē var būt noderīga un dažās situācijās izšķiroša.