Drošu attiecību veidošana ir terapeita pienākums. Bet ko darīt, ja, izveidojis uzticību un pārliecinājis klientu par viņa uzticamību, speciālists saprot, ka vienīgais, pēc kā šis cilvēks nāca, ir iznīcināt viņa vientulību?
Man reģistratūrā ir skaista, bet ļoti ierobežota sieviete. Viņai ir aptuveni 40 gadu, lai gan viņa izskatās visvairāk trīsdesmit. Es esmu bijis terapijā apmēram gadu. Mēs esam diezgan viskozi un bez acīmredzama progresa apspriežam viņas vēlmi un bailes mainīt darbu, konfliktus ar vecākiem, šaubas par sevi, skaidru robežu trūkums, tiki... Tēmas mainās tik ātri, ka es tās neatceros. Bet es atceros, ka galveno mēs vienmēr apietam. Viņas vientulība.
Es pieķeru sevi pie domas, ka viņai vajag ne tik daudz terapijas, cik tādu, kurš beidzot nenodos. Kurš viņu pieņems tādu, kāda viņa ir. Viņa nesarauc pieri, jo viņa kaut kādā ziņā nav perfekta. Nekavējoties apskauj. Viņa būs klāt, kad kaut kas noiet greizi... Ar domu, ka viņai vajag tikai mīlestību!
Un šī nodevīgā doma, ka mans darbs ar dažiem klientiem ir tikai pēdējo izmisīgs mēģinājums aizpildīt kaut kādu tukšumu, mani neapmeklē pirmo reizi. Man dažreiz šķiet, ka es šiem cilvēkiem būtu noderīgāks, ja būtu viņu draugs vai tuvs cilvēks. Taču mūsu attiecības ierobežo iedalītās lomas, ētika palīdz nepārkāpt robežas, un es saprotu, ka manā impotenci daudz kas ir par to, kam darbā ir svarīgi pievērst uzmanību.
"Man šķiet, ka mēs esam pazīstami tik ilgi, bet mēs nekad neaiztiekam galveno," es viņai saku, jo jūtu, ka tagad tas ir iespējams. Es izturēju visus iespējamos un neiedomājamos pārbaudījumus. ES piederu sev. Un viņas acīs sariesās asaras. Šeit sākas īstā terapija.
Mēs runājam par daudzām lietām: par to, cik grūti ir uzticēties vīriešiem, ja tavs tēvs nekad nav teicis patiesību un izmantojis tevi kā cilvēka vairogu mātes priekšā. Par to, cik neiespējami ir iedomāties, ka tevi kāds mīlēs tādu, kāds tu esi, ja jau no mazotnes dzird tikai to, ka “tādus” nevienam nevajag. Uzticēties kādam vai vienkārši pielaist kādu tuvāk par kilometru ir pārāk biedējoši, ja atmiņā glabājas atmiņas par tiem, kuri, nākot tuvu, sagādā neiedomājamas sāpes.
"Mēs nekad neesam tik neaizsargāti kā tad, kad mīlam," rakstīja Zigmunds Freids. Intuitīvi mēs visi saprotam, kāpēc kāds, kurš ir vismaz vienu reizi apdedzis, baidās atkal ielaist šo sajūtu savā dzīvē. Bet dažreiz šīs bailes izaug līdz šausmu apmēriem. Un tas, kā likums, notiek ar tiem, kuriem no pirmajām dzīves dienām nav citas mīlestības pieredzes, izņemot kopā ar sāpēm!
Soli pa solim. Tēma pēc tēmas. Kopā ar šo klientu mēs apņēmīgi izgājām cauri visām viņas bailēm un šķēršļiem, cauri viņas sāpēm. Caur šausmām līdz iespējai vismaz iedomāties, ka viņa varētu atļauties mīlēt. Un tad kādu dienu viņa nenāca. Atcēla sapulci. Viņa rakstīja, ka ir aizbraukusi un noteikti sazināsies, kad atgriezīsies. Bet mēs satikāmies tikai pēc gada.
Viņi saka, ka acis ir logs uz dvēseli. Es sapratu šī teiciena būtību tikai tajā dienā, kad atkal ieraudzīju šo sievieti. Viņas acīs vairs nebija izmisuma un sasalušu asaru, baiļu un aizvainojuma. Pie manis atnāca sieviete, ar kuru mēs nezinājām! Sieviete ar mīlestību sirdī.
Un jā: viņa mainīja savu nemīlēto darbu, nolika robežas attiecībās ar vecākiem, iemācījās pateikt “nē”, sāka dejot! Viņa tika galā ar visu, ar ko terapija viņai nekad nebija palīdzējusi tikt galā. Bet terapija viņai palīdzēja citos veidos. Un atkal es pieķēru sevi pie domas: vienīgais, kas mums visiem ir vajadzīgs, ir mīlestība.