Mans dēls pēdējās dienās baidās no mušām. Marts nav tas “lidojošais” laiks, vasarā nevaru iedomāties, kā mēs būtu izturējuši šīs dienas. Mušas viņam šķiet visur un visur. Šodien viņš atteicās ēst pankūkas pie vecmāmiņas, jo viņam šķita, ka starp pankūkām ir iekļuvusi punduris. Vakar kafejnīcā viņš uzmeta dusmu lēkmi: “Mammu, vai te noteikti nav mušas? Mammu, ejam pēc iespējas ātrāk mājās no šejienes! Lai gan viņam kafejnīcā atstāt vismaz kaut ko neapēstu parasti nav iespējams. Kā reaģēt uz dusmu lēkmēm? Ko atbildēt uz jautājumiem? Galu galā es nevaru būt 100% pārliecināts, ka kafejnīcā nav mušas... Vai tas ir normāli, ka trīsgadīgam bērnam ir tādas bailes, nav skaidrs, no kurienes tās radušās?
Sākšu ar pēdējo jautājumu. Kopumā trīs gadus vecam bērnam entomofobija (bailes no dažādiem kukaiņiem) nav raksturīga parādība. Bērni līdz piecu gadu vecumam ļoti interesējas par ikvienu dzīvu būtni, neizjūtot riebumu vai bailes, īpaši, ja neviens no pieaugušajiem šīs jūtas neievieš. Tāpēc, ja mazam bērnam rodas bailes, kas saistītas ar kukaiņiem, tad visticamāk runa ir par fobiju, ko izprovocējis kāds no pieaugušajiem. Vai nu kādam no ģimenes locekļiem ir tāda fobija un demonstratīvi bērna klātbūtnē baidās no kukaiņiem, vai arī ne mazāk demonstratīvi cīnās ar kukaiņiem: “Tarakāns! Iedod to! Iedod to! Lido! Sitiet viņu!»
Tas, kas izraisa šādu pieauguša cilvēka azartspēļu agresiju, iespējams, ir ļoti bīstams — pie šāda secinājuma var nonākt bērns, sākot baidīties no šiem mazajiem, bet tik briesmīgajiem radījumiem. Mūsu cilvēka acīs pat tādi mīļi un skaisti kukaiņi kā tauriņi, rūpīgāk izpētot, izrādās visai neizskatīgi un biedējoši.
Ir vēl viens, diemžēl diezgan izplatīts variants šādas fobijas iegūšanai: kad kāds vecāks par mazuli, ne vienmēr pieaugušais, apzināti biedē mazu bērnu: “Ja tu nesavāc rotaļlietas, atnāks tarakāns, nozags un apēst tevi!" Nebrīnieties, ka pēc pāris šādu frāžu atkārtošanas bērns sāks baidīties no tarakāniem.
Protams, nevajadzētu maldināt bērnu, sakot, ka tuvumā nav absolūti nekādu kukaiņu. Ja kukainis tomēr tiks atklāts, visticamāk, būs dusmu lēkme, un tiks iedragāta uzticība vecākam, kurš pievīlis tik svarīgā lietā. Labāk ir vērst bērna uzmanību uz to, ka vecāks var aizsargāt mazuli: "Es varu tevi aizsargāt."
Varat sākt ar līdzīgu frāzi, lai pieaugušā aizsardzībā bērns kļūtu mierīgāks. Baiļu brīžos viņš pats neizjūt spēju pastāvēt par sevi biedējoša dzīvnieka priekšā. Pārliecība par pieaugušā spēku nomierina bērnu. Tad jūs varat pāriet uz tādām frāzēm kā: "Kad mēs esam kopā, mēs varam tikt galā ar jebkuru kukaiņu." Šajā gadījumā bērns, tāpat kā pieaugušais, ir apveltīts ar spēku un pārliecību tikt galā ar situāciju, lai arī vēl ne vienam, bet gan komandā ar vecāku, bet šī jau ir iespēja palīdzēt viņam iejusties. citādi, ņemot vērā iespējamās briesmas. Šis ir starpposms ceļā uz: «Tu to vari — tu nebaidies no kukaiņiem!».
Ja bērns turpina uztraukties pēc pieaugušā nomierinošajiem vārdiem, varat paņemt viņa roku un kopā izstaigāt istabu, lai pārbaudītu, kā klājas ar kukaiņiem un pārliecinātos, ka nekas nedraud. Tā nav bērna kaprīze; patiesībā šāda rīcība viņam palīdzēs rast mieru.
Cilvēka dabā, kā likums, ir jābaidās no tā, ko viņš nesaprot, vai no tā, par ko viņš maz zina. Tāpēc, ja kopā ar bērnu apsverat vecumam atbilstošu atlantu vai enciklopēdiju, sadaļas par kukaiņiem, varat iegūt labu terapeitisko efektu. Bērns iepazīst mušu, redz, kā tā darbojas, ko ēd, kā dzīvo — muša kļūst tuva un saprotama, tā zaudē biedējošo noslēpuma un spriedzes oreolu, bērns nomierinās.
Ir labi kopā ar bērnu lasīt pasakas, kur galvenie pozitīvie varoņi ir kukaiņi. Slavenākā, protams, ir pasaka par “Mušu-Cokotukha”, bet bez tam V. Sutejevam ir vairākas pasakas ar viņa paša brīnišķīgām ilustrācijām. Varbūt sākumā mazulis vienkārši klausīsies pasaku, negribēdams skatīties bildes vai pat atteiksies klausīties. Nav problēmu, varat atgriezties pie šī piedāvājuma vēlāk.
Kad bērns jau bez satraukuma klausās pasaku par kukaiņiem, varat aicināt viņu no plastilīna veidot to, kas viņam patika. Ir labi, ja modelēšanā piedalās arī pieaugušais, nevis tikai skatās. Kad ir sakrājies pietiekams skaits plastilīna varoņu, iespējams sarīkot plastilīna teātri, kurā galvenais leļļu tēls, kurš savalda kādreiz biedējošos dzīvniekus, būs pats bērns, tagad no tiem nemaz nebaidoties.
Nedaudz iztēles un radoša entuziasma palīdzēs pieaugušajam atbrīvot mazuli no raizēm un bailēm, kas saistītas ar kukaiņiem.