😉 Sveiciens maniem pastāvīgajiem lasītājiem un vietnes apmeklētājiem! Harēms ir stāsts par to, kā sieva vīram grūtā brīdī atveda uz māju savu mīļāko un dzīvoja kopā ar viņiem.
"Nelaimes ir pienākušas - atveriet vārtus"
Kurš to būtu domājis, es noteikti par to neiedomātos. Es iekļuvu harēmā, lai tas būtu nepareizi!
Mēs satikām Margaritu rūpnīcā. Es biju atslēdznieks, bet viņa laika ņēmēja. Mīlestība? Kāda veida mīlestība? Pāris reizes iedzērām, bet, kad bijām piedzērušies, viss sāka griezties. Ritkai bija savs dzīvoklis pilsētā, bet es tikko atbraucu no ciema, īrēju istabu.
Mēs ar Ritu sākām dzīvot kopā ar viņu. Un tad viņa lidoja. Ko man darīt? Mēs nospēlējām pieticīgas kāzas. Kopā ar mums piedzima meita, tēva dārgums. Ak, kā es mīlu savu Andželu, tas nav vārdos, it kā man viņa būtu kā eņģelis.
Mans tēvs nomira, un mamma uzreiz kļuva paralizēta un es ar Ritas piekrišanu aizvedu viņu pie mums. Rituila pieskatīja manu māti, ļoti rūpējās. Pārdevu māju un naudu atdevu sievai.
Pienāca krīze, kas skāra arī mūsu ģimeni. Es pazaudēju darbu. Mūsu nodaļa tika pilnībā izformēta. Šī iemesla dēļ es ļoti uztraucos un vairs nevarēju būt kā vīrietis ar Ritu. Viņš sāka dzert.
Manas sievas vīrs
Rita mani ilgi nepacieta. Reiz viņa atveda vīrieti un paziņoja, ka viņš dzīvos pie mums. Uz maniem iebildumiem sieva atbildēja, ka varu droši paņemt mammu un tikt ārā. Un viņa neļaus meitai sazināties ar mani. Man bija jāsamierinās. Dzīvoju istabā ar mammu, Rita un Sergejs otrajā istabā. Meitai bija sava guļamistaba.
Man bija neizturami domāt par to, kas notiek manas sievas guļamistabā, bet es neko nevarēju darīt.
Pamazām meita sāka attālināties no manis. Tētis Sergejs vienmēr bija ar naudu, viņš manai Andželai nopirka daudz rotaļlietu un lietas. Es nokļuvu depresijā un visu dienu gulēju uz dīvāna.
Rita joprojām pieskatīja manu mammu un rūpējās par mājsaimniecību, un Sergejs viņai palīdzēja it visā. Viņš bieži uz mani skatījās nicinoši. Jā, es ienīdu sevi sava vājuma un gribasspēka trūkuma dēļ.
Mēs tā dzīvojām divus gadus. Divus gadus parazitēju uz sievas kakla, kura klusēja tikai tāpēc, ka man nebija kur iet. Galu galā viņa jau sen ir iztērējusi naudu par mājas pārdošanu. Un Rita atņēma mātei pensiju.
Kādā rudens vakarā mana māte mierīgi nomira miegā. Margarita atkal iesaistījās bērēs.
Pēc nedēļas es devos meklēt darbu. Es vairs negribēju būt par nastu. Man izdevās dabūt atslēdznieka darbu jaunā firmā, kur viņi labi maksāja. Sāku nest naudu mājās un pat jutos kā cilvēks.
Es acumirklī paskatījos uz savu sievu un viņas mīļāko ar pavisam citām acīm. Izīrēja dzīvokli un aizgāja. Mana meita sāka nākt pie manis ciemos. Reizēm viņa stāstīja, kā mājās klājas, zvanīja, lai atkal dzīvo pie viņiem. Biju pateicīga Ritai par visu, ko viņa manā labā darīja šajā dzīvē, bet es nekad nedzīvošu harēmā.
🙂 Draugi, ko jūs domājat par šo stāstu? Ja jums patika stāsts “Harēms”, dalies ar to sociālajos tīklos.