Pieaug līdz brīvai gribai

Daži no mums domā, ka ir pārāk daudz brīvības: viņi neatbalsta Eiropā atļautās viendzimuma laulības vai TV projektus, piemēram, Dom-2. Citi, gluži pretēji, ir sašutuši par iespējamo preses, runas un pulcēšanās brīvības ierobežošanu. Tas nozīmē, ka ir “brīvības” daudzskaitlī, kas attiecas uz mūsu tiesībām, un “brīvība” filozofiskā nozīmē: spēja rīkoties neatkarīgi, izdarīt izvēli, pašam izlemt.

Un ko es par to saņemu?

Psihologiem ir savs viedoklis: viņi brīvību saista ar mūsu rīcību, nevis ar mums pašiem. "Daudziem šķiet, ka būt brīvam nozīmē būt brīvam darīt to, ko vēlaties, un būt brīvam nozīmē būt spiestam darīt to, ko nevēlaties," saka ģimenes psihoterapeite Tatjana Fadejeva. – Tāpēc “baltās apkaklītes” nereti nejūtas brīvi: visu gadu sēž birojā, bet es gribētu aizbraukt uz upi, makšķerēt, uz Havaju salām.

Un pensionāri, gluži otrādi, runā par brīvību – no rūpēm ar maziem bērniem, iešanas uz darbu utt. Tagad vari dzīvot kā gribi, viņi priecājas, tikai veselība neļauj... Bet, manuprāt, par patiesi brīvu var saukt tikai tās darbības, par kurām esam gatavi uzņemties atbildību.

Tas ir, visu nakti spēlēt ģitāru un izklaidēties, kamēr visa māja guļ, vēl nav brīvība. Bet, ja tajā pašā laikā esam gatavi tam, ka dusmīgi kaimiņi vai policija var atskriet jebkurā brīdī, tā ir brīvība.

Kā tas ir mūsu ceļš

"Ir jāapzinās dzīvē pastāvošie ierobežojumi," saka geštaltterapeite Marija Gasparjana. – Ja mēs ignorējam aizliegumus, tas norāda uz indivīda psiholoģisko nenobriedumu. Brīvība ir psiholoģiski pieaugušiem cilvēkiem. Bērni nezina, kā tikt galā ar brīvību.

Jo jaunāks bērns, jo mazāk brīvības un atbildības viņam. Citiem vārdiem sakot, “mana brīvība beidzas tur, kur sākas citas personas brīvība”. Un to nevajag jaukt ar visatļautību un patvaļu. Izrādās, ka atbildība ir nepieciešams brīvības nosacījums.

Bet šķiet, ka krievu ausij tas izklausās dīvaini... Mūsu kultūrā brīvība ir sinonīms brīvai gribai, spontānam impulsam, nevis atbildībai vai nepieciešamībai. "Krievu cilvēks bēg no jebkādas kontroles, cīnās pret jebkādiem ierobežojumiem," atzīmē Tatjana Fadejeva. "Un viņš atsaucas uz sevis ierobežošanu kā "smagām važām" kā tos, kas tiek uzspiesti no ārpuses."

Dīvainā kārtā brīvības un gribas jēdzieni – griba tādā nozīmē, ka tu vari darīt, ko gribi, un par to neko nesaņemsi – no psihologu viedokļa tie nebūt nav saistīti. "Šķiet, ka tās ir no dažādām operām," saka Marija Gasparjana. "Brīvības patiesās izpausmes ir izdarīt izvēli, pieņemt ierobežojumus, būt atbildīgam par darbībām un darbiem, apzināties savas izvēles sekas."

Lauzt – nebūvēt

Ja garīgi atgriezīsimies pie saviem 12-19 gadiem, tad noteikti atcerēsimies, cik kaislīgi tolaik ilgojāmies pēc neatkarības, pat ja ārēji tā tikpat kā neizpaudās. Un lielākā daļa pusaudžu, lai atbrīvotos no vecāku ietekmes, protestē, grauj, lauž visu savā ceļā.

"Un tad sākas interesantākais," saka Marija Gasparjana. – Pusaudzis meklē sevi, taustās pēc tam, kas viņam ir tuvs, kas nav tuvs, veido savu vērtību sistēmu. Viņš paņems dažas vecāku vērtības, dažas noraidīs. Sliktā scenārijā, piemēram, ja mamma un tētis iejaucas šķiršanās procesā, viņu bērns var iestrēgt pusaudžu sacelšanās procesā. Un viņam ideja par atbrīvošanos kļūs ļoti svarīga.

Par ko un no kā, nav skaidrs. It kā par galveno kļūst protests protesta dēļ, nevis kustība pretī saviem sapņiem. Tā var turpināties visu mūžu.” Un ar labu notikumu attīstību pusaudzis nonāks pie saviem mērķiem un vēlmēm. Sāciet saprast, uz ko tiekties.

Vieta sasniegumiem

Cik ļoti mūsu brīvība ir atkarīga no vides? Par to pārdomājot, franču rakstnieks un eksistenciālais filozofs Žans Pols Sartrs rakstā “Klusuma republika” savulaik rakstīja šokējošus vārdus: “Mēs nekad neesam bijuši tik brīvi kā okupācijas laikā.” kustībai bija pienākuma smagums. Mēs varētu pretoties, sacelties vai klusēt. Nebija neviena, kas mums parādītu ceļu, kas mums jāiet.

Sartrs mudina ikvienu uzdot sev jautājumu: "Kā es varu dzīvot vairāk saskaņā ar to, kas es esmu?" Fakts ir tāds, ka pirmais darbs, kas jāpieliek, lai kļūtu par aktīviem dzīves dalībniekiem, ir izkļūt no upura stāvokļa. Katrs no mums potenciāli var brīvi izvēlēties, kas viņam ir labs, kas slikts. Mūsu ļaunākais ienaidnieks esam mēs paši.

Atkārtojot sev “tā tam ir jābūt”, “tev vajag”, kā varbūt teica mūsu vecāki, apkaunot mūs par viņu cerību maldināšanu, mēs neļaujam atklāt savas patiesās iespējas. Mēs neesam atbildīgi par bērnībā gūtajām brūcēm, kuru traumatiskā atmiņa mūs tur gūstā, bet mēs esam atbildīgi par domām un tēliem, kas mūsos rodas, tos atceroties.

Un tikai atbrīvojoties no tiem, mēs varam dzīvot savu dzīvi ar cieņu un laimi. Veidot rančo Amerikā? Vai atvērt restorānu Taizemē? Ceļot uz Antarktīdu? Kāpēc gan neieklausīties savos sapņos? Mūsu vēlmes rada virzošas domas, kas bieži vien dod mums spēku paveikt to, ko citi uzskata par neiespējamu.

Tas nenozīmē, ka dzīve ir viegla. Piemēram, jaunai māmiņai, kura viena audzina bērnus, vienkārši izbrīvēt sev vakaru, lai dotos uz jogas nodarbību, dažkārt ir īsts varoņdarbs. Taču mūsu vēlmes un to sagādātais prieks dod mums spēku.