Rezumējot daudzu gadu darbu, kurā tika atrasti intuīcijas, izpētes un dziedināšanas atradumi, psihoģenealoģijas veidotāja Anna Anselina Šutzenbergere stāsta par savu metodi un to, cik grūti viņam bijis izcīnīt atzinību.
Psiholoģijas: Kā jūs nonācāt pie psihoģenealoģijas?
Anna Anselīna Šutzenbergere: Es radīju terminu “psihogeneoloģija” astoņdesmito gadu sākumā, lai saviem Nicas universitātes psiholoģijas studentiem izskaidrotu, kas ir ģimenes saites, kā tās tiek nodotas tālāk un kā paaudžu ķēde kopumā “darbojas”. Bet tas jau bija noteiktu pētījumu rezultāts un manas divdesmit gadu klīniskās pieredzes rezultāts.
Vai jūs vispirms ieguvāt klasisko psihoanalītisko izglītību?
AA Š .: Ne īsti. 1950. gadu sākumā, pabeidzot studijas ASV un atgriežoties dzimtenē, vēlējos aprunāties ar antropologu. Par psihoanalītiķi izvēlējos šīs jomas speciālistu, Cilvēku muzeja direktoru Robertu Džesenu, kurš iepriekš bija strādājis par ārstu ekspedīcijās uz Ziemeļpolu. Savā ziņā tieši viņš man atvēra durvis uz paaudžu attiecību pasauli, stāstot par šo eskimosu paražu: ja cilvēks nomirst medībās, viņa laupījuma daļa nonāk viņa mazdēlam.
Roberts Džesens stāstīja, ka kādu dienu, ieejot iglu, ar lielu pārsteigumu dzirdējis, kā saimniece ar cieņu vēršas pret savu mazuli ar vārdiem: "Vectēt, ja atļausit, mēs uzaicināsim šo svešinieku pie mums ēst." Un pēc dažām minūtēm viņa atkal runāja ar viņu kā ar bērnu.
Šis stāsts man atvēra acis uz lomām, kuras mēs iegūstam, no vienas puses, savā ģimenē, no otras puses, senču iespaidā.
Visi bērni zina par to, kas notiek mājā, jo īpaši to, kas viņiem ir slēpts.
Tad pēc Džesena bija Fransuāza Dolto: toreiz uzskatīja par labu formu, jau pabeidzot analīzi, paskatīties arī uz to.
Un tā es nonāku pie Dolto, un pirmais, ko viņa man lūdz pastāstīt par manu vecvecmāmiņu seksuālo dzīvi. Es atbildu, ka man par to nav ne jausmas, jo es atradu savas vecvecmāmiņas jau atraitnes. Un viņa pārmetoši: “Visi bērni zina par to, kas notiek mājā, īpaši to, kas viņiem ir slēpts. Meklēt…"
Un visbeidzot trešais svarīgais punkts. Kādu dienu draugs lūdza mani satikt viņas radinieku, kurš mirst no vēža. Es devos uz viņas māju un viesistabā ieraudzīju ļoti skaistas sievietes portretu. Izrādījās, ka tā bija pacientes māte, kura nomira no vēža 34 gadu vecumā. Sieviete, pie kuras nonācu, toreiz bija tāda paša vecuma.
Kopš tā brīža īpašu uzmanību sāku pievērst jubileju datumiem, notikumu vietām, slimībām... un to atkārtošanās paaudžu ķēdē. Tādējādi radās psihoģenealoģija.
Kāda bija psihoanalītiskās kopienas reakcija?
AA Š .: Psihoanalītiķi mani nepazina, un daži cilvēki droši vien domāja, ka esmu sapņotājs vai vājprātīgs. Bet tas nav svarīgi. Es nedomāju, ka viņi ir man līdzvērtīgi, ar dažiem izņēmumiem. Es veicu grupu analīzi, nodarbojos ar psihodrāmu, daru lietas, ko viņi nicina.
Es viņiem neiederos, bet man ir vienalga. Man patīk atvērt durvis un es zinu, ka psihoģenealoģija parādīs savu efektivitāti nākotnē. Un tad arī ortodoksālais freidisms laika gaitā mainās.
Tajā pašā laikā jūs sastapāties ar neticamu sabiedrības interesi…
AA Š .: Psihoģenealoģija parādījās laikā, kad arvien vairāk cilvēku sāka interesēties par saviem senčiem un juta nepieciešamību atrast savas saknes. Tomēr es pat nožēloju, ka visi bija tik aizrāvušies.
Mūsdienās ikviens var apgalvot, ka izmanto psihoģenealoģiju bez nopietnas apmācības, kas ietver gan augstāko specializēto izglītību, gan klīnisko darbu. Daži šajā jomā ir tik nezinoši, ka pieļauj rupjas kļūdas analīzē un interpretācijā, maldinot klientus.
Tiem, kuri meklē speciālistu, ir jāinteresējas par to cilvēku profesionalitāti un kvalifikāciju, kuri apņemas viņiem palīdzēt, nevis jārīkojas pēc principa: "visi apkārt iet, es arī iešu."
Vai jūtat, ka jums ir atņemts tas, kas likumīgi pieder jums?
AA Š .: Jā. Un mani izmanto arī tie, kas pielieto manu metodi, neizprotot tās būtību.
Idejas un vārdi, nonākot apritē, turpina dzīvot savu dzīvi. Es nekontrolēju termina "psihogeneoloģija" lietošanu. Bet es vēlos atkārtot, ka psihoģenealoģija ir tāda pati metode kā jebkura cita. Tā nav ne panaceja, ne galvenā atslēga: tas ir tikai vēl viens instruments, lai izpētītu savu vēsturi un saknes.
Nav nepieciešams pārlieku vienkāršot: psihoģenealoģija nenozīmē noteiktas matricas pielietošanu vai vienkāršu atkārtotu datumu gadījumu atrašanu, kas ne vienmēr kaut ko nozīmē paši par sevi — mēs riskējam iekrist neveselīgā “sakritību mānijā”. Arī pašam, vienam pašam nodarboties ar psihoģenealoģiju ir grūti. Terapeita acs ir nepieciešama, lai sekotu līdzi visām domu asociāciju un atrunu sarežģītībām, tāpat kā jebkurā analīzē un jebkurā psihoterapijā.
Jūsu metodes panākumi liecina, ka daudzi cilvēki neatrod savu vietu ģimenē un cieš no tā. Kāpēc tas ir tik grūti?
AA Š .: Jo mums tiek melots. Jo dažas lietas mums ir apslēptas, un klusēšana rada ciešanas. Tāpēc jāmēģina saprast, kāpēc ģimenē ieņēmām šo konkrēto vietu, jāizseko paaudžu ķēdei, kurā esam tikai viens no posmiem, un jādomā, kā varam sevi atbrīvot.
Vienmēr pienāk brīdis, kad jums ir jāpieņem sava vēsture, ģimene, kas jums ir. Jūs nevarat mainīt pagātni. Jūs varat pasargāt sevi no viņa, ja jūs viņu pazīstat. Tas ir viss. Starp citu, psihoģenealoģiju interesē arī tie prieki, kas kļuvuši par pagrieziena punktiem ģimenes dzīvē. Rakšanās savā ģimenes dārzā ir nevis lai uzkrātu sev nepatikšanas un ciešanas, bet gan lai ar tām tiktu galā, ja senči to nav darījuši.
Tātad, kāpēc mums ir vajadzīga psihoģenealoģija?
AA Š .: Teikt sev: “Lai kas notika manā ģimenes pagātnē, lai ko senči darīja un pieredzēja, lai ko viņi no manis slēptu, mana ģimene ir mana ģimene, un es to pieņemu, jo es nevaru mainīties. Strādāt pie savas ģimenes pagātnes nozīmē iemācīties atkāpties no tās un ņemt dzīves pavedienu, savu dzīvi, savās rokās. Un, kad pienāks laiks, nododiet to saviem bērniem ar mierīgāku dvēseli.