Bērna adopcija sagādā daudz laimes, bet ne vienmēr tā ir pasaka. Šeit ir daži elementi, kas jāzina, kā stāties pretī gan laimīgajiem, gan grūtajiem laikiem.

Adopcija ir ilgs un sarežģīts process: topošie vecāki iziet neskaitāmas intervijas, gaidīšana dažkārt ilgst vairākus gadus, vienmēr ar draudiem, ka viss tiks atcelts pēdējā brīdī.

Šajā latentuma periodā adopcijas situācija var tikt idealizēta. Kad bērns ir kļuvis par tavējo un dzīvo kopā ar tevi, pēkšņi tev nākas saskarties ar grūtībām. Adopcijas ceļā izveidota ģimene apvieno divus sarežģītus profilus: vecākus, kuriem ļoti bieži nav izdevies ieņemt bioloģiski, un bērnu, kurš ir pamests.

Mēs nedrīkstam par zemu novērtēt šīs jaunās ģimenes problēmas, pat ja tās nav neizbēgamas. Tomēr šādu problēmu atpazīšana un paredzēšana ir labākais veids, kā tās apiet.

Adopcija galvenokārt ir tikšanās. Un kā jau visās saskarsmēs, straume pāriet vai uzkaras. Katram no iesaistītajiem cilvēkiem ir absolūti nepieciešams otrs, un tomēr savienošanās var aizņemt laiku. Dažreiz pieķeršanās pārņem gan vecākus, gan bērnus. Gadās arī, ka uzticības un maiguma attiecības tiek veidotas lēni.

Nav viena modeļa, nav ceļa uz priekšu. Pamestības brūce ir liela. Ja bērnam ir emocionāla pretestība, mēģiniet ar viņu uzturēt miesīgu kontaktu, lai pieradinātu viņu pie jūsu klātbūtnes. Zinot, kāda ir jūsu dzīve, varat arī to saprast. Bērns, kurš nav pieredzējis pieķeršanos, nereaģēs tāpat kā bērns, kurš kopš dzimšanas ir saņēmis daudz apskāvienu un uzmanības.

Visos vecāku audzināšanas veidos, gan adoptētajā, gan bioloģiskajā, vecāku un bērnu attiecības piedzīvo miera un laimes brīžus, kā arī krīzes. Atšķirība ir tāda, ka vecāki ignorē bērna pagātni pirms adopcijas. No pirmajām dzīves dienām zīdainis reģistrē informāciju par apkārtējo vidi. Emocionālas vai fiziskas vardarbības gadījumos adoptētajiem bērniem augot var rasties pieķeršanās traucējumi vai riskanta uzvedība.

Savukārt adoptētājiem, saskaroties ar problemātiskām situācijām, būs vieglāk šaubīties par savām spējām audzināt bērnu. Jebkurā gadījumā paturiet prātā, ka nekas neiestājas: pāriet vētras, attīstās attiecības.

Ļoti bieži adoptētājiem veidojas iracionāls komplekss: vainas apziņa par to, ka viņi pirms adopcijas nav bijuši blakus savam bērnam. Rezultātā viņiem šķiet, ka viņiem ir “jālabo” vai “jākompensē”, dažreiz pat izdarot pārāk daudz. Adoptētā bērna pusē un it īpaši pusaudža gados viņa stāsta specifika var tikt pasniegta kā alibi: viņam neveicas skolā, viņš pavairo muļķības, jo ir adoptēts. Un strīda vai soda gadījumā viņš apgalvo, ka nav lūdzis, lai viņu adoptē.

Ņemiet vērā, ka bērna sacelšanās ir pozitīva: tas ir veids, kā atbrīvoties no “parāda” fenomena, kurā viņš uztver sevi attiecībā pret savu adoptētāju ģimeni. Tomēr, ja jūsu mājoklis ir iestrēdzis šādā dinamikā, ir noderīgi meklēt palīdzību no terapeita, kurš uzrunā gan vecākus, gan bērnus. Tikšanās ar ģimenes mediatoru vai psihologu var palīdzēt atrisināt daudzus konfliktus.

Bērna adopcija galvenokārt ir neizmērojamas laimes avots: kopā jūs izveidojat ģimeni, kas pārsniedz bioloģiskos likumus. Nevilcinoties atbildiet uz jautājumiem, ko bērns jums uzdod, lai viņš varētu sevi veselīgi veidot. Un paturiet prātā, ka zināt, no kurienes tas nāk, ir absolūti nepieciešams: jums nevajadzētu pret to iebilst. Vecāku un bērna kopīgā dzīves gaita ir ļoti skaista. Un, neskatoties uz konfliktiem, kas neizbēgami radīsies, laiks un briedums palīdzēs tos izstumt... gluži kā ģimeni, ko vieno asinis!

Adoptētāju un bērna attiecības ir piepildītas ar laimi un grūtībām: šai “atjaunotajai” ģimenei, tāpat kā visām ģimenēm, ir savas labās un sliktās dienas. Uzklausīšana, labas komunikācijas uzturēšana, empātija, neattiecinot visu uz adopcijas kontu, ir būtiskas harmoniskas ģimenes dzīves atslēgas.