Sadaloties starp to, ka vecāki nevēlas veidot tabu tēmas, bet arī mācīt viņam pieklājības robežas, vecāki var viegli nonākt grūtībās, saskaroties ar pieticības jautājumu. Svarīgi ir palīdzēt bērnam izprast savu jauno ķermeni, vienlaikus to respektējot.

Ir divi galvenie pieticības veidi:

• Tā sauktā fiziska pieticība, tas ir, bērna apmulsums viņa, viņa brāļu un māsu vai vecāku kailuma priekšā;
• Tā sauktā emocionālā pieticība vai jūtas, saskaroties ar to, ko viņš jūt un nevēlas dalīties ar kādu citu.

Runājot par visizplatītāko un visvieglāk atšifrējamo, tas ir, bērna fizisko pieticību, ir vecums un periodi, kuros tas parādās un kļūst stiprāks. Pirms 2 vai 3 gadiem mazulim patīk dzīvot kailam vai kailam. Nekas viņu neaptur un viņš ļoti ātri pludmalē attopas bez peldkostīma, tādējādi jūtoties ērtāk. Tad ap 4 vai 5 gadu vecumu bērns kļūst patiesi jūtīgs pret savu vidi un pamana atšķirības. Mazas meitenes atsakās mazgāties kopā ar brāli un pludmalē vai pie baseina noteikti vēlas valkāt krūšturi uz krūtīm. Tas ir arī vecums, kurā mazie apzinās piederību noteiktam dzimumam. Tādējādi viņi kļūst īpaši jutīgi un interesējas par atšķirībām starp savu un radinieku ķermeni.

Savukārt, runājot par emocionālo pieticību, to ir daudz grūtāk pamanīt, un lielākajai daļai vecāku mēdz būt nepareiza attieksme. Jutīgajam bērnam, piemēram, nemaz nepatiks, ka tuvinieki izklaidējas ar viņa simpātiju pret vienu vai kādu no klasesbiedriem. Tomēr lielākajai daļai vecāku šīs bērnišķīgās romantiskās attiecības šķiet “jaukas”. Tādā veidā viņi labprāt izklaidējas, raisot bērnam jaunās jūtas saviem draugiem, radiem un citiem ģimenes locekļiem. Šīs pārliecības dažreiz var kaitēt bērnam, ja viņš ir emocionāli pieticīgs.

Ja jūsu bērns ir pieticīgs un liek jums to saprast, ir ļoti svarīgi viņu cienīt un būt uzmanīgiem, lai netraucētu viņu. Ja bērns ir vecāks par 2 vai 3 gadiem, un jo īpaši, ja bērns nejūtas ērti, ieteicams pārtraukt mazgāšanos kopā ar viņu vai vienlaikus mazgāt visus brāļus un māsas. Tagad ir svarīgi, lai ikviens iegūtu privātumu un laiku sev, nedaloties tajā ar saviem brāļiem un māsām un nekautrējas no sava un tuvāko kailuma.

Nesmejieties par savu bērnu, ja viņš izrāda apmulsuma pazīmes vai lūdz jums mazliet privātumu. Tās ir ļoti normālas izvēles. Tāpēc šeit ir svarīgi, lai jūs viņus cienītu un lai jūs pārliecinātos, ka citi pieaugušie dara to pašu. Atrodiet laiku arī sarunām ar viņu, lai saprastu, kas viņu traucē, un palīdzētu viņam justies labāk situācijā, no kuras viņš baidās, piemēram, izģērbjoties ģērbtuvē.

Visbeidzot, pēc iespējas vairāk izvairieties viņu konfrontēt ar citu kailumu. Nestaigājiet apkārt kaili un mudiniet citus bērnus darīt to pašu. Paskaidrojiet, ka tas, ko viņš jūt, ir normāli un ka viņam nevajadzētu justies neērti ar savām emocijām. Ja viņam ir jautājumi par savu un citu ķermeni, izskaidrojiet viņam to vienkāršiem vārdiem un iemāciet viņam atklāt savu anatomija un viņas kailums viņas privātajā dzīvē.

Reizēm šī pēkšņi parādās pieticība patiesībā slēpj bērna dziļo kautrību. Pēdējais, ķircināts skolā vai mājās, kļūst ļoti jutīgs pret šāda veida ņirgāšanos, ievelkas viņā un norobežojas tādā pieticībā, kāda patiesībā nav tāda. Tāpēc jums kā vecākiem jābūt modriem, lai noteiktu šāda veida uzvedību un ātri iesaistītos dialogā. Paskaidrojiet, ka viņš var atvērties un jums uzticēties, lai jūs varētu palīdzēt viņam novērst situāciju, kas viņu traucē un/vai sāpina.

Bērna pieticība ir pilnīgi normāla parādība tā attīstībā un integrācijā pieaugušo pasaulē. Ar dialoga un cieņas palīdzību vecāki ir viņiem parādā atbalstīt viņus un ieaudzināt viņos sabiedrības dzīves pamatus, lai viņi varētu atklāt savu ķermeni mierā un privātumā.