Ar plastmasas maisiņiem notiek īsts karš. Nesenā Pasaules resursu institūta un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas ziņojumā ziņots, ka vismaz 127 valstis (no 192 pārskatītajām valstīm) jau ir pieņēmušas likumus, kas regulē plastmasas maisiņus. Šie likumi svārstās no pilnīgiem aizliegumiem Māršala salās līdz pakāpeniskai atcelšanai tādās vietās kā Moldova un Uzbekistāna.
Tomēr, neskatoties uz pastiprinātiem noteikumiem, plastmasas piesārņojums joprojām ir liela problēma. Aptuveni 8 miljoni tonnu plastmasas katru gadu nonāk okeānā, kaitējot zemūdens dzīvībai un ekosistēmām un nonākot barības ķēdē, apdraudot cilvēku veselību. Saskaņā ar , plastmasas daļiņas ir atrodamas pat cilvēku atkritumos Eiropā, Krievijā un Japānā. Pēc ANO domām, ūdenstilpņu piesārņošana ar plastmasu un tās blakusproduktiem ir nopietns drauds videi.
Uzņēmumi saražo aptuveni 5 triljonus plastmasas maisiņu gadā. Katrs no tiem sadalās vairāk nekā 1000 gadu, un tikai daži tiek pārstrādāti.
Viens no iemesliem, kāpēc plastmasas piesārņojums turpinās, ir tas, ka plastmasas maisiņu lietošanas regulējums visā pasaulē ir ļoti nevienmērīgs, un pastāv daudz nepilnību noteikto likumu pārkāpšanai. Šeit ir daži iemesli, kāpēc plastmasas maisiņu noteikumi nepalīdz cīnīties pret okeāna piesārņojumu tik efektīvi, kā mēs vēlētos.
1. Lielākā daļa valstu nespēj regulēt plastmasu visā tās dzīves ciklā.
Ļoti maz valstu regulē visu plastmasas maisiņu dzīves ciklu, sākot no ražošanas, izplatīšanas un tirdzniecības līdz lietošanai un iznīcināšanai. Tikai 55 valstis pilnībā ierobežo plastmasas maisiņu mazumtirdzniecību, kā arī ražošanas un importa ierobežojumus. Piemēram, Ķīna aizliedz plastmasas maisiņu importu un pieprasa mazumtirgotājiem iekasēt no patērētājiem maksu par plastmasas maisiņiem, taču nepārprotami neierobežo maisiņu ražošanu vai eksportu. Ekvadora, Salvadora un Gajāna regulē tikai plastmasas maisiņu iznīcināšanu, nevis to importu, ražošanu vai izmantošanu mazumtirdzniecībā.
2. Valstis dod priekšroku daļējam aizliegumam, nevis pilnīgam aizliegumam.
89 valstis ir izvēlējušās ieviest daļējus plastmasas maisiņu aizliegumus vai ierobežojumus, nevis pilnīgus aizliegumus. Daļēji aizliegumi var ietvert prasības attiecībā uz iepakojumu biezumu vai sastāvu. Piemēram, Francijā, Indijā, Itālijā, Madagaskarā un dažās citās valstīs nav tiešs visu plastmasas maisiņu aizliegums, taču tās aizliedz vai apliek ar nodokli plastmasas maisiņus, kuru biezums nepārsniedz 50 mikronus.
3. Praktiski neviena valsts neierobežo plastmasas maisiņu ražošanu.
Apjoma ierobežojumi var būt viens no efektīvākajiem plastmasas nonākšanas tirgū kontroles līdzekļiem, taču tie ir arī vismazāk izmantotais regulēšanas mehānisms. Tikai viena valsts pasaulē – Kaboverde – ir ieviesusi skaidru ražošanas ierobežojumu. Valstī tika ieviests plastmasas maisiņu ražošanas procentuālais samazinājums, sākot no 60% 2015. gadā un līdz 100% 2016. gadā, kad stājās spēkā pilnīgs plastmasas maisiņu aizliegums. Kopš tā laika valstī ir atļauti tikai bioloģiski noārdāmi un kompostējami plastmasas maisiņi.
4. Daudzi izņēmumi.
No 25 valstīm ar plastmasas maisiņu aizliegumiem 91 ir izņēmumi, un bieži vien vairāk nekā vienā. Piemēram, Kambodža no importa atbrīvo nelielu daudzumu (mazāk nekā 100 kg) nekomerciālu plastmasas maisiņu. 14 Āfrikas valstīs ir skaidri izņēmumi attiecībā uz plastmasas maisiņu aizliegumiem. Izņēmumi var attiekties uz noteiktām darbībām vai produktiem. Visizplatītākie izņēmumi ietver ātrbojīgu un svaigu pārtikas produktu apstrādi un transportēšanu, mazu mazumtirdzniecības preču pārvadāšanu, izmantošanu zinātniskiem vai medicīniskiem pētījumiem, kā arī atkritumu vai atkritumu uzglabāšanu un iznīcināšanu. Citi atbrīvojumi var atļaut plastmasas maisiņu izmantošanu eksportam, valsts drošības nolūkos (maisi lidostās un beznodokļu veikalos) vai izmantošanai lauksaimniecībā.
5. Nav stimulu izmantot atkārtoti lietojamas alternatīvas.
Valdības bieži vien nepiešķir subsīdijas atkārtoti lietojamiem maisiņiem. Tie arī neprasa izmantot pārstrādātus materiālus plastmasas vai bioloģiski noārdāmu maisiņu ražošanā. Tikai 16 valstīs ir noteikumi par atkārtoti lietojamu maisiņu vai citu alternatīvu, piemēram, maisiņu, kas izgatavoti no augu izcelsmes materiāliem, izmantošanu.
Dažas valstis pārsniedz esošos noteikumus, meklējot jaunas un interesantas pieejas. Viņi cenšas novelt atbildību par plastmasas piesārņojumu no patērētājiem un valdībām uz uzņēmumiem, kas ražo plastmasu. Piemēram, Austrālija un Indija ir pieņēmušas politiku, kas paredz paplašināt ražotāja atbildību un politikas pieeju, kas nosaka, ka ražotājiem ir jāatbild par savu produktu tīrīšanu vai pārstrādi.
Veiktie pasākumi joprojām nav pietiekami, lai veiksmīgi apkarotu plastmasas piesārņojumu. Plastmasas ražošana pēdējo 20 gadu laikā ir dubultojusies, un sagaidāms, ka tā turpinās pieaugt, tāpēc pasaulei steidzami jāsamazina vienreiz lietojamo plastmasas maisiņu izmantošana.