Mātes un meitas attiecības reti ir vienkāršas. To ambivalences atpazīšana un to cēloņu izpratne palīdzēs mazināt spriedzi, norāda ģimenes psiholoģe.
Kultūra mums piedāvā stereotipu par mātes mīlestību kā ideālu un nesavtīgu. Taču patiesībā attiecības starp māti un meitu nekad nav viennozīmīgas. Viņi sajauc daudz dažādu pieredzi, starp kurām agresija nav pēdējā.
Tas rodas, kad sieviete sāk saprast, ka viņa kļūst veca... Meitas klātbūtne liek viņai pamanīt to, ko viņa nevēlas pamanīt. Mātes nepatika ir vērsta pret meitu, it kā viņa to darītu speciāli.
Māte var būt dusmīga arī par civilizācijas labumu «netaisnīgo» sadali: meitas paaudze tos saņem vairāk nekā tā, kurai viņa pati pieder.
Agresija var izpausties gandrīz atklāti, kā vēlme pazemot meitu, piemēram: "Tavas rokas ir kā pērtiķa ķepas, un vīrieši vienmēr ir izteikuši komplimentus par manu roku skaistumu." Šāds salīdzinājums nenāk par labu meitai, it kā atjaunojot mātei taisnību, atdodot viņai to, ko viņa «parādās».
Agresiju var labi noslēpt. "Vai jūs neesat pārāk viegli ģērbies?" — gādīgs jautājums slēpj šaubas, ka meita pati spēj izvēlēties apģērbu.
Agresija var būt vērsta nevis tieši pret meitu, bet gan pret viņas izredzēto, kurš tiek pakļauts vairāk vai mazāk bargai kritikai (“Tu varētu atrast sev labāku vīrieti”). Meitas izjūt šo slepeno agresiju un atbild tādā veidā.
Es bieži dzirdu grēksūdzes pieņemšanā: "Es ienīstu savu māti"
Dažreiz sievietes piebilst: "Es gribu, lai viņa mirst!" Tā, protams, nav patiesas vēlmes, bet gan jūtu spēka izpausme. Un tas ir vissvarīgākais solis attiecību dziedināšanā - viņu jūtu un tiesību uz tām atzīšana.
Agresija var būt noderīga — tā ļauj mātei un meitai saprast, ka viņas ir atšķirīgas, ar dažādām vēlmēm un gaumēm. Savukārt ģimenēs, kur “māte ir svēta” un agresija ir aizliegta, viņa slēpjas zem dažādām maskām un bez psihoterapeita palīdzības reti atpazīstama.
Attiecībās ar meitu māte var neapzināti atkārtot savas mātes uzvedību, pat ja viņa reiz nolēma, ka nekad nebūs tāda kā viņa. Mātes uzvedības atkārtošana vai kategoriska noraidīšana liecina par atkarību no ģimenes programmām.
Māte un meita var saprasties viena pret otru un ar sevi, ja atrod drosmi izpētīt savas jūtas. Māte, sapratusi, kas viņai īsti vajadzīgs, spēs atrast veidu, kā apmierināt savas vajadzības un saglabāt pašcieņu, nepazemojot meitu.
Un meita, iespējams, saskatīs mātē iekšējo bērnu ar neapmierinātu vajadzību pēc mīlestības un atzinības. Tā nav naidīguma panaceja, bet gan solis pretī iekšējai atbrīvošanai.